Melnezera apkārtnē atrodas vairāki svētavoti. Visvairāk zināmi ir trīs no tiem.
Viens no tiem ir lāmas tipa avots, ko nezinātāji notur par svētavotu. Ja no ezera iet rietumu virzienā un pieturas pie kreisā taciņas atzara, tad nonākam pie tērces avota, kura ūdens tērcīte ērti ietek paliktajā plaukstā vai traukā. Vēl ir smilšavots. Jo tur ūdens tek bedrē no kādreizējā jūras smilšu slāņa. Pie svētavota zem kājām jūtams tukšums. Zirgi te senatnē baidījās iet. Apkārtnē ir daudz dolomītu - senās jūras nogulšņu veidojumu, taču zinātāji jums parādīs arī lielu, plakanu granīta bluķi.
Runā, ka tas ir liktens akmens. Senatnē uz tā veikti ziedojumi dievībām un lemts kara gūstekņu liktenis. Tagad tas kalpo tūristiem par ērtu pusdienu galdu. Atceros, jaunībā staigājot ap šo vietu, uzdūros mazāka izmēra gludam akmenim, kas drīzāk atgādināja pilnīgi melnu marmoru. Tagad to atrast vairs nav izdevies.
Vispār pats fakts, ka no pakalna iztek avots, rada jautājumu – kā tas iespējams, no kurienes šeit ieplūst ūdens? Iespējamā atbilde varētu būt tāda: Melnezers atrodas septiņdesmit metrus virs jūras līmeņa, Avotu kalns ir astoņdesmit metrus virs jūras līmeņa. Aiz tā ir pakalnu grēda, kas ir divsimts metrus virs jūras līmeņa. Tieši šie pakalni un to filtrējošie slāņi dod spēku pazemes avotu ūdeņiem.
Ejot uz šo stāvo pakalnu, kur senatnē esot bijusi virsaiša apmetne, redzams akmens krēsls, ko sauc arī par ķēniņa troni. Tiek uzksatīts, ka, ja uz šī troņa ieņem bērnu, tad viņš dzīvē kļūst par karavīru un viņam būs karavadoņa talants. Jāņos un zināmos vakaros šeit notiek dažādas auglības mistērijas.