Iļana Bukura: Sieviete pie stūres jeb kā es kārtoju braukšanas eksāmenu  (9)

Vispirms, tur, kur pēc STOP zīmes vajadzēja apstāties un uzmanīgi "līst", BMW leca ārā krustojumā kā kaujas zirgs, neatkarīgi no tā, cik uzmanīgi es atlaidu sajūgu. Visi vīrieši droši vien šajā brīdi nodomā, ka cilvēkam, kas neprot rīkoties ar sajūgu (proti, sievietei), nevajadzētu tiekties pēc tiesībām, bet manu acu priekšā bija mana instruktore, blonda un rāma, kas mācēja apieties ar mašīnu tik pat virtuozi kā ar vīriešiem. Un tāpēc cerības iemācīties savaldīt BMW mani nepameta.

Otrs niķis, kas piemita eksāmena mašīnai, bija tas, ka kāpjot tajā, man likās, kas es rāpjos iekšā Otrā pasaules kara laika bruņotā tankā, kas ir zems un tumšs, bet kājas spiež pedāļus nevis uz leju, bet uz augšu, gandrīz griestos. Vīrieši man varētu pārmest prāta aprobežotību, kura dēļ es nevaru aptvert to, ka BMW ir sporta mašīna un ir domāta "gonkošanai" nevis pedikīra taisīšanai, un tomēr mani nepameta sajūta, ka cilvēkiem, kas grib tikai un vienīgi nolikt braukšanas eksāmenu, nevis virtuozi braukt pagriezienā ar ātrumu 120 km/st., varētu piemeklēt kādu citu mašīnu, nevis šo neērto "tanku".

Fantastiska poga, nospiežot kuru, mašīna darbinājās un slāpa pēc savas patikas, vispār bija atsevišķs stāsts. Taču CSDD inspektors žēlsirdīgi paziņoja, ka atslēgšot šo funkciju un viss būs kā pārējās mašīnās. Es palūdzu atslēgt arī katapultāciju, ja BMW izgudrotāji tādu ir paredzējuši priekš tiem, kas tālumā pēkšņi ir ieraudzījis ceļa policijas patruli. Tādas funkcijas eksāmena mašīnā nebija.

Kad mana instruktore bija pajautājusi, kā man ir gājis izmēģinājuma eksāmenā un vai es biju uztraukusies, es atbildēju, ka biju pārlaimīga, ka blakus bija kāds, kas prot savaldīt šo trako mašīnu, un kam ir paralēlie pedāļi. Bet uztraukusies nebiju nemaz.

Tomēr vīrs bija tik labs, ka nopirka man miera tēju, ko es taisīju visai ģimenei katru vakaru trīs dienas pirms īstā eksāmena. Acīmredzot tējas ražotāji šoreiz bija cītīgi pastrādājuši, jo mani mājinieki bija mierīgi un priecīgi, vīrs gulēja kā lācis, bet bērni žāvājas jau astoņos vakarā.
Arī es biju nomierinājusies tik tālu, ka eksāmena laikā ieslēdzu mašīnā radio, apjautājos inspektoram vai viņam nav bail braukt kopā ar mani vienā mašīnā un aizbraucu pa taisno uz sarkano gaismu. Jāsaka godīgi, ka luksoforu es vispār neredzēju, jo no tāda tanka, kāds ir BMW, var redzēt tikai divu metru attālumā no zemes. Putni, mākoņi un luksofori, kas ir iekārti pie elektrības stabiem ir nesasniedzami.

Tiesības es dabūju ar ceturto reizi, pirmajā jaungada darba dienā, kad puteņoja tā, ka CSDD inspektors man teica, ka galvenais ir atgriezties ar veselu mašīnu bez cilvēku upuriem. Es nobraucu ar savu mīļāko ātrumu (30 km/st.) un dabūju tiesības.

Pirmā braukšanas diena

Var jau dusmoties uz sievietēm par to, ka tās nejūt pedāļus kā savu kāju turpinājumu. Un arī par to, ka sievietes bieži vien uztver mašīnas tikai kā mašīnas, proti, kā dzelzi, ar kuru var tikt uz priekšu. Un tomēr, man liekas, vērtīgākais sieviešu braukšanas stilā ir tas, ka sievietes brauc pēc noteikumiem. Nevis dzīves noteikumiem, bet tiem noteikumiem, ko ir izstrādājusi CSDD un iemācījis autoskolas pasniedzējs.

Es braucu pa Dienvidu tiltu ar ātrumu kaut kur pie 50 km/st. Es ļoti labi zinu, ka maksimālais ātrums uz tiltiem ir 70 un arī to, ka bez iemesla nevar braukt ar zemāku ātrumu. Taču es uzskatu, ka man bija tādi iemesli, kas ļāva vilkties uz 50 un tracināt veselu rindu ar autobraucējiem aiz manis, kas nevarēja mani apdzīt un tāpēc bija spiesti izkastrēt savu vēlmi notesties pa tiltu uz ierastiem 90 km/st. Es jau morāli gatavojos ieraudzīt savā logā dažādas kombinācijas no pirkstiem un uzklausīt dusmīgu pīpināšunu pie apdzīšanas, kas bija gaidāma pie nobraukšanas no tilta. Tad aiz līkuma ieraudzīju policijas mašīnu. Inspektors sastinga ar saviem ātruma mērīšanas un stopēšanas daiktiem, jo zīme norādīja, ka pie nobraukšanas maksimālam ātrumam bija jābūt 50 km/st. Mani dusmīgie sekotāji, kas gribēja nesties uz visiem 90, tagad pabrauca garām policijas mašīnai rāmi kā kaķēni. Visi, kas vilkās aiz manis pa tiltu, izrādījās paraugbraucēji un ietaupīja naudu, par ko nopirkt "Rafaello" savām sievām.

Aiz stūra visi, protams, mani apdzina. Domāju, ka viņi nebija pārsteigti, ieraugot pie stūres meiteni. Bet pirkstu kombinācijas es neredzēju un viens pat pasmaidīja man. Neteiktu, ka jūtos pie stūres nedroši, bet dažreiz liekas, ka mašīnas tomēr bija izgudrotas, lai vīrieši sēdētu pie stūres, bet dāmas skaistā kažokā un ar rožu pušķi blakus.