Savulaik manā ikdienas maršrutā uz darbu ietilpa Vanšu tilta šķērsošana. Gan virzienā no Pārdaugavas uz centru, gan atpakaļ šī tilta šķērsošana velosipēdistam ir saistīta ar kādu piedzīvojumu devu. Aizraujošākā tilta daļa noteikti ir uzbrauktuve/nobrauktuve centra pusē. Virzienā uz centru vienīgais kaut cik dzīvībai drošais veids ir nokāpt no velosipēda un Citadeles ielu šķērsot kā gājējam. Darba dienu rītos gan šajā punktā parasti nākas gaidīt diezgan ilgi, līdz kāda mašīna apstāsies un tevi kā gājēju palaidīs.
Tikmēr virzienā no centra uz Pārdaugavu to pašu Citadeles ielu velosipēdistam ērtāk ir šķērsot braucot, nevis stumjot riteni. Galvenokārt tāpēc, ka darbojas sekojošs CSN punkts: "Nogriežoties pa labi vai pa kreisi, transportlīdzekļa vadītājam jādod ceļš gājējiem, kas šķērso to brauktuvi, kurā viņš nogriežas, un velosipēdu vadītājiem, kuru ceļu viņš šķērso." Proti, man kā riteņbraucējam, kas brauc pa Valdemāra ielu, ir priekšroka attiecībā pret autobraucējiem, kas griežas ārā no Citadeles ielas (piebilde – zīme "Gājēju un velosipēdistu ceļš" izvietota tālāk uz tilta, līdz ar to šajā krustojumā vēl nedarbojas noteikums, ka velosipēdistiem jābrauc pa ietvi).
Tieši šajā punktā man reiz atgadījās konfliktsituācija. Šķērsoju krustojumu, izmantojot savu priekšroku, bet te pēkšņi no automašīnas, kas grasās griezties ārā no Citadeles ielas, atskan krievu valodā izsauciens: "Да куда ты едешь, пидор?!" Pamatoti uzskatot, ka man ir visas tiesības braukt tā, kā šajā brīdī braucu, un būdams aizkaitināts par šādu attieksmi, veltu mašīnas virzienā žestu ar vidējā pirksta izmantošanu un braucu tālāk. Domāju jau, ka ar to šis incidents ir izsmelts – sākumā aizvainoja mani, pēc tam aizvainoju es, tātad viss kārtībā. Taču izrādās – nav gan. Izgriezusies uz tilta, mašīna mani ātri noķer un sāk braukt ar velosipēdistam līdzīgu ātrumu, divi tajā sēdošie vīrieši sauc man, lai apstājos un ar viņiem aprunājos. Šāda veida sarunas man ne pārāk patīk, izlemju no viņiem atkratīties vaļā tādā veidā, ka pēdējā brīdī nevis iebraukt Ķīpsalā pa veloceliņu (kā to varētu no riteņbraucēja gaidīt, bet gan turpināt braukšanu pa Valdemāra ielu, iepriekš atļaujot mašīnai izvēlēties citu braukšanas variantu.
Taču šāds gājiens nenostrādā – lai arī es savu daļu realizēju, mašīna padod atpakaļgaitā, tad mani apsteidz, vīrieši izkāpj un nostājas man priekšā (jāpiezīmē, ka notikumi norisinājās kādā valsts svētku dienā, jo citādi uz Vanšu tilta šajā laikā būtu bijusi visai intensīva satiksme un automašīna nevarētu braukt pa to ar 25 kilometriem stundā, nevienam īpaši netraucējot). Tātad skaidrs – būs saruna. Esmu jau psiholoģiski gatavs dabūt pa seju, bet sekojošā vārdu apmaiņa ievirzās diezgan negaidītā gultnē:
- Par ko tu domā, nevar taču tā cilvēkiem rādīt ar pirkstu! Galīgi nedaudzināts esi?
- Jūs mani nosaucāt par "pidaru". Vai tā darīt ir pieņemams?
- Bet tu brauc kā "pidars", ko citu tu vari gaidīt? Un tas nav attaisnojums, lai rādītu ar pirkstu.
Tad vīrieši iekāpj atkal mašīnā un aizbrauc.
Šī noteikti ir viena no dīvainākajām audzinošajām mācībām, ko savā dzīvē esmu ieguvis, un īsti saprast otrās puses motivāciju man tā arī nav izdevies. Bet vismaz viens ir droši – kopš tās reizes nekādos apstākļos savu attieksmi ar aizvainojošiem žestiem demonstrēt nemēdzu.
Vairāk "Par drošu un laipnu satiksmi" un akcijas balvām lasiet šeit!
Viedokļus, foto un video reportāžas sūtiet - aculiecinieks@delfi.lv vai reģistrējieties un kļūstiet par DELFI Aculiecinieka autoru.
Lasiet vēl -
Kāpēc brīdināt pretī braucošos par policijas posteni?
Stāvvieta: Septiņreiz nomēri, vienreiz noliec!
RAKSTIET: Krustojums. Iebraukt vai nogaidīt?
Par laipnu satiksmi: Kad rādīt, kad nerādīt pagrieziena signālu?
Sastrēguma likums. Vai visiem?
Kārlis Beķeris: Automašīna nav pašapliecināšanās instruments
10 pieklājīgas braukšanas principi
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
