Kā valsts iestādes mēģināja apslāpēt velobraucēju 'kritisko masu'  (61)

Katru gadu "Kritisko Masu" pavadīja policijas ekipāžas, kuras ķēra visus velobraucējus pat par vissīkāko pārkāpumu. Bet tas nespēj iespaidot pasākuma apmeklētāju skaitu nākamajā gadā. Nu labi - varbūt kāds arī nākamgad nebrauks, bet lielai daļai šāda policijas rīcība dod vēl lielāku pamudinājumu. Savā ziņā tas pat uzsit tādu azarta sajūtu - vēlmi pierādīt, ka ir iespējams pārvietoties ar velosipēdu [ne tikai pa vienam] nepārkāpjot likumu.

2011. gads iegājis pasaules vēsturē ar to, ka Rīgas dome spēra nākamo soli un pati sarīkoja velosezonas atklāšanas braucienu - tajā pašā dienā, stundu agrāk, lai aizvilinātu braucējus prom no nepieteiktā, neorganizētā brauciena. Neizdevās - „Kritiskā Masa" notika. Šogad izlabojuši dažas vecās kļūdas [brauciens nesākas Vecrīgā, kur nav pati ērtākā braukšana], Rīgas domes organizētais velobrauciens "Rīgas velo parāde" pat meta izaicinājumu „Kritiskajai Masai", braucot pa Brīvības ielu līdz Dailes teātrim [pie kura pulcējās „Kritiskas Masas" braucēji] un nogriežoties krustojumā pa kreisi. Tā vien liekas, ka Rīgas dome meklē un izmanto visus līdzekļus, lai izskaustu tautas iedibinātu tradīciju. Šķiet, arī policijas ekipāžu skaits, kuras pieskatīja „Kritiskās Masas" braucējus, šogad bija vairāk. Šāda rīcība ļoti atgādina kristīgās baznīcas izdarīšanos - gadsimtiem ilgi cilvēki dzīvoja nevienam nekaitēdami, pielūgdami savus dievus un tad pēkšņi parādās kāda "oficiāla organizēcija", kura pasaka, ka tās jūsu paražas nav likumīgas, jo jūs tās neveicat saskaņā ar mūsu noteikumiem, un turpmāk vienīgā likumīgā tradīcija būs mūsu tradīcija.

Divi identiski pasākumi ar atšķirīgiem mērķiem - Rīgas velo parādei ir jāataino, ka Rīgā ar velolietām viss ir kārtībā. Ir iespējams policijas pavadībā pa veloceliņiem aizbraukt līdz Mežaparkam, kur vēlāk visas dienas garumā ir iespēja aktīvi sportot. „Kritiskajā Masā" savukārt piedalās cilvēki, kuri velosipēdu izmanto ikdienā kā pārvietošanās līdzekli, lai brauktu uz darbu, veikalu, skolu... Šogad „Kritiskās Masas" vēsts bija: "Mēs negribam paslēpties mežā un izlikties, ka viss ir kārtībā - mēs ar velosipēdu pārvietojamies ikdienā un ikdienā arī saskaramies ar tām pašām lietām, ar kurām šī brauciena laikā". Ja jau RD un Rīgas veloparādes organizētāji ir tādi velokustības atbalstītāji, tad varēja nevis mukt, bet stāties grūtībām pretī un uzklausīt „Kritiskās Masas" dalībniekus, piedalīties braucienā un dabā pavērot, kā darbojas likumi un viņu izveidotais "veloceliņš" uz Vanšu tilta, kur šogad sanāca lielākā saķeršanās ar policiju.

Ceļu Satiksmes Noteikumos 230 pantā ir rakstīts: "Velosipēdu vai mopēdu vadītājiem aizliegts: punkts 6: braukt ar velosipēdu pa ceļu, ja tam blakus atrodas velosipēdu ceļš". Un šajā vietā sākas strīdi. Velosipēdu ceļu apzīmē ar zīmi 413, bet tieši pirms Vanšu tilta ir novietota cita zīme - nr. 415 "Gājēju un velosipēdu ceļš", kurš nav CSN 230. pantā minēts - tā ir pavisam cita zīme, lai gan apzīmē līdzīgu situāciju - tāpat kā zīmes 326. un 327. - tās ir diezgan līdzīgas, bet tomēr divas dažādas, un, ja likumā ir pieminēta viena, tas nenozīmē, ka šeit darbojās arī otrās zīmes noteikumi. Un kamēr Latvijā būs šādi viegli interpretējami likumi, būs „Kritiskā Masa". Un galu galā, kāpēc gan ir jāaizliedz kustība pa brauktuvi? Ko darīt, ja uz "veloceliņa" ir kāds šķērslis, kuru apbraukt var tikai pa brauktuvi - maksāt sodu? 

Situācija pie Vanšu tilta izveidojās diezgan nopietni - tika bloķēta kustība Pārdaugavas virzienā, un, lai apbrauktu "sastrēgumu", automašīnām vajadzēja iebraukt pretējās braukšanas joslā. Lai kaut kā atrisinātu situāciju un nokļūtu galapunktā, velobraucēji spēra soli pretī policijai un kustību turpināja pa trotuāru.

Uzvaras piemineklis tika sasniegts, bet brauciens ar to nebeidzās - tas pagriezās un uzņēma kursu atkal centra virzienā. Pār Akmens tiltu, pa Krastmalu, gar Stockman, Dzelzsceļa staciju, veco pastu, līdz Ģertrūdes ielai, caur tuneli uz dzelzceļa otru pusi - "Maskačku". Šis otrais izbrauciens, laikam, pamatīgi nokaitināja policijas darbiniekus, jo tie ieslēdza visus iespējamos skaņas signālus un pārvietojās pēc iespējas tuvāk velobraucējiem "indējot" tos ar spalgajam skaņām. Dievs vien zina', ko padomāja vietējie "Maskačkas" iedzīvotāji, kad uz ielas bija dzirdams šāds troksnis.

Tagad troksnis jau sen apklusis un ausīs vairāk nedžinkst, bet nesakārtotie likumi un "veloceliņi" paliek. Cerams, ka nākamgad situācija būs mainījusies - ja ne uz ielas, tad vismaz cilvēku sirdīs un prātos.