Kārlis Krēsliņš: Valsts pārvalde ir jāmaina

Mērķis ir sasniegts, jo svētdienas vakarā 2010.gada 19.decembrī, kā rādīja LTV1, lielākā daļa Saeimas deputātu, pirms pirmdienas balsošanas Saeimā par 2011.gada budžetu, praktiski neko nezināja un nevarēja pateikt par budžetu pēc būtības. Tas ir cilvēki, kas pieņēma un apstiprināja mūsu valsts budžetu, ko tad runāt par parastajiem Latvijas iedzīvotājiem.

Gan Latvijas valsts oficiālo institūciju vadītāji, piemēram, VK vadītāja Inguna Sudraba vai SAK vadītājs Roberts Ķīlis, gan zinātnieki, piemēram, akadēmiķe Kārnite, gan vienkārši eksperti ir argumentējuši un pateikuši budžeta galveno trūkumu, ka nav noteikts tā mērķis, kas būtu saskaņots ar valsts kopējo attīstības mērķi.

Budžets ir svarīgākais dokuments, tas noteiks mūsu dzīves kvalitāti tuvākajā laikā un ieliek pamatus nākotnei. Kādēļ tas tā notiek? Kā aculiecinieks izteikšu dažas subjektīvas domas šajā sakarā.

Pirmkārt, Latvija nav skaidri atdalīta izpildvara no likumdošanas varas. Saeimai vajadzētu būt stratēģiskā līmeņa institūcijai (štābam), kas prastu noteikt gan Latvijas attīstības mērķi ilgtermiņa, gan vidējā termiņā, gan formulēt uzdevumu MK budžeta projekta izstrādei vienam gadam.

Piemēram, Ķīna ir noteikusi savus attīstības mērķus daudzu desmitu gadu griezumā un sabiedrībai ir skaidri šie mērķi un tā ir vienota šo mērķu izpildei. Mērķi var būt un vajag būt vienkāršiem un katram saprotamiem.

Premjerministram ir jāveido MK un jāatbild Saeimai par kvalitatīvu budžeta projekta izstrādi un galvenais tā izpildi. MK ministriem vajag nodarboties ar budžeta izpildi un tikai ar savas nozares politiku.

Piemēram, Latvijas Nacionālās drošības likumā ir noteikts, ka Aizsardzības ministrijas kompetencē ir militārās drošības jautājumi vai AM atbild par ārējo militāro draudu un risku neitralizēšanu. Iekšlietu ministrijas kompetencē ir iekšējās drošības jautājumi. Konkrēti likums nosaka:
11.pants. Aizsardzības ministrijas kompetence
(1) Aizsardzības ministrija: 1) izstrādā un īsteno valsts aizsardzības politiku; 2) plāno valsts aizsardzībai nepieciešamos līdzekļus un iesniedz Ministru kabinetam ar to saistītos priekšlikumus; 3) nodrošina valsts aizsardzībā iesaistītā personāla pārvaldi un militāro izglītību. (Nekas nav teikts par iekšējo drošību, likumu ievērošanu un kārtību valstī).
Kā notiek Latvijā? Visu lemj MK (koalīcijas padomē) un Saeima pilda tikai "balsošanas mašīnas" uzdevumus. Sliktākais ir tas, ka pat daudzi pozīcijas deputāti praktiski neko nezina par budžeta veidošanas principiem un mērķiem. Saeimā reāli nav budžeta apspriešanas pēc būtības. Kāda var būt Saeimas autoritāte, ja tā praktiski ir piedēklis MK?

Otrkārt, lai atdalītu izpildvaru no likumdošanas varas vajadzēt veidot profesionālo MK primāri no savu nozaru labiem vadītājiem un speciālistiem. Paredzu dažu speciālistu kategoriskus iebildumus, bet padomāsim: vai mums jau nav pieredze izmantot bezpartejiskus ministrus un vai viņi nevadīja savas ministrijas ne sliktāk kā politisko partiju pārstāvji? Daži argumenti par šādu ideju un kas ir slikti ar esošo MK:
1. Cik daudz PM un ministri šogad nodarbojās ar savu partiju lietām un cik ar savu nozaru vadīšanu?
2. Ja būtu profesionāls MK, tad 2011.gada budžeta projekts varētu būt sagatavots, izdiskutēts priekšvēlēšanu kompānijā un iesniegts Saeimā pirms vēlēšanām un tagad jaunajā Saeimā varētu to pilnvērtīgi apspriest vismaz mēneša laikā un bez steigas pieņemt.
3. Vai tas ir labi, kad politiskās partijas, apvienības izmanto administratīvos resursus savā priekšvēlēšanu kompānijā? Vai tas neizkropļo politisko spēku konkurences principus?
4. Kā tiek izvērtēts fakts, ka ministrijas ceļ un palīdz vairāk tām pašvaldībām, kur ir savas partijas vadītāji?
5. Pieņemsim vienu ministriju vada PM un FM ministra partijas pārstāvis, bet otru ministriju - nelielas partijas, kas ir koalīcija, biedrs, kādas izredzes saņemt vienādu atbalstu abām ministrijām?
6. Veikt valsts pārvaldes objektīvo reorganizāciju var tikai PM ar profesionālu MK, kad politiskie spēki neiejauksies šajā darbā un PM meklēs variantus, kā optimizēt MK struktūru lai labāk izpildītu Saeimas apstiprināto budžetu.

Tagad notiek atrunas gan par to, ka tas nedos ekonomiju, gan, ka tas notiek atsevišķu nozaru – ministriju iekšienē utt. Tie nav meli pēc formas, bet meli pēc būtības. To plaši izmanto mūsu politiķi, kā anekdotē. Sacenšas divu valstu vadītāji, pieņemsim, PSRS un ASV, un uzvar ASV. PSRS avīzes raksta mūsu vadītājs ieguva godpilno otro vietu, bet ASV vadītājs bija tikai priekšpēdējs. Reorganizācijai ir ne tikai ekonomiskais, bet arī morālais aspekts, jo grūti skaidrot kādēļ mums ir vairāk ministriju nekā daudzās citās ES valstīs. Laikam sarakstu varētu turpināt, bet gribētos redzēt kādēļ ir vajadzīgi ministri - politisko spēku pārstāvji?

Neviens oficiāli neteiks, bet daudzi nodomās, ka tas ir vajadzīgs, lai iegūtu administratīvo resursu vēlēšanām, iegūtu finansiālos līdzekļus utt., bet oficiāli pateiks, lai pildītu vēlētajiem dotos solījumus.

Vēlētājiem dotos solījumus vajadzētu pildīt veidojot pozīcijas politisko spēku bloku Saeimā un, pirmkārt, nosakot valsts attīstības mērķus, plānus gan ilgtermiņa, gan vidējā termiņā un galvenais diskutējot un pieņemot nākamā gada budžetu.

Daži izsaka pretargumentu, ka Saeima neatbalstīs vai var neatbalstīt profesionāļu MK lēmumus, ja ministri nav guvuši politiķu atbalstu vai lēmums nav saskaņots koalīcijā. Nevar neatbalstīt, ja lēmums ir loģiski pamatots un orientēts uz Saeimas noteiktajiem valsts attīstības mērķiem, jo Saeimai būtu jāatbild vēlētāju priekšā par situāciju valstī un Saeima var piedāvāt vai ierosināt mainīt MK vai tā vadītāju, vai ierosināt MK izstrādāt vairākus risinājuma variantus un tad balsojot atbalstīt vienu no tiem.

Viens piemērs no militārās jomas. Latvijas valsts aizsardzības politikas pamatā ir kolektīvās aizsardzības princips un mēs atbilstoši NATO dotajam solījumam esam gatavi sūtīt misijās vienības līdz bataljonam. Otrs variants: Latvija papildus plāno patstāvīgi aizstāvēt savu teritoriju. Speciālisti pamato, kādi resursi ir vajadzīgi vienam un otram variantam, un Saeimā izlemj, kuru variantu atbalstīt.

Gruzijas piemērs parādīja, ka necivilizēti BS spēj 5 dienu laikā sagraut BS, kuru izveidē un uzturēšanā bija iztērēti ~10 miljardi dolāru. Pēc Gruzijas vicepremjera atzinuma, vajadzēja 6-8 miljardus eiro, lai izveidotu un apmēram tikpat, lai uzturētu Gruzijas BS, kas spētu cīnīties un aizsargāt Gruzijas teritoriju pret Krievijas BS. Igaunija saglabā obligāto militāro dienestu un plāno iepirkt ieročus tuvāko 10 gadu laikā par 2,7 miljardiem latu. Tādi dati vai argumenti ir jāzina Saeimas deputātiem, lai pieņemtu izsvērtu lēmumu par valsts aizsardzības politikas principiem, par Valsts militāro stratēģiju un spētu atbildēt vēlētājiem par pieņemto lēmumu. Jābūt balansam starp tiesībām un atbildību.

Cieņā Kārlis Krēsliņš