Sonia Traub: Atklātā vēstule Latvijas Republikas Saeimas deputātiem  (26)

Telavivas pilsētā, Izraēlā,
30. jūnijā, 2011. gadā

Latvijas Republikas Saeimas deputātiem,
Saeimas Juridiskajam birojam,
Saeimas Juridiskajai komisijai,
Latvijas Republikas Tieslietu ministram

Šobrīd priekšvēlēšanu gaisotnē Saeimā iesniegti un Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijai nodoti kārtējie grozījumi likumā "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās", kur noteikts "piespiedu" nomas maksas par zemi regulējums. Tā kā pašreiz spēkā esošais likums tapis, ņemot vērā Satversmes tiesas spriedumus divās lietās, kurās tiesa atzina par pamatotām manis iesniegtās konstitucionālās sūdzības, vēršu Jūsu uzmanību, ka jauno grozījumu mērķis ir kārtējais zemes īpašnieku Satversmē garantēto tiesību tiešs aizskārums.

Ierosinātie grozījumi savā nesamērībā un prettiesiskumā ir pielīdzināmi komunistu dekrētiem par zemi vai nacistu veiktajai īpašumu ekspropriācijai Vācijā pirms Otrā pasaules kara. Ja Latvijas Saeima ko tādu nolemtu, tiktu pārkāpta Satversmes tiesas novilktā galējā robeža.

Līdz Otrajam pasaules karam mana ģimene kā pilntiesīgi Latvijas Republikas pilsoņi dzīvoja Rīgā. 1940. gadā, Padomju varai okupējot Latviju, tika atņemti visi mūsu ģimenei piederošie nekustamie īpašumi, tostarp mums atņēma zemi un nacionalizēja manai mātei piederošu nekustamo īpašumu Rīgā, Maskavas ielā 112 (agrāk – Latgales ielā 112) – daudzdzīvokļu dzīvojamo māju. Gadu vēlāk māte gāja bojā nacistu genocīdā, zaudējot dzīvību Rīgas ebreju geto 1941. gadā. Pati, neticamā kārtā izdzīvojusi to laiku šausmas, esmu no Latvijas devusies prom, un nu jau daudzus gadus manas mājas ir Izraēlā.

Pēc Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanas 1992. gadā iesniedzu likumos noteiktos pieteikumus, lūdzot atjaunot īpašuma tiesības uz manai mātei piederējušo zemi un namīpašumu Maskavas ielā. Jau tas, kā notika un ar ko beidzās šo pieteikumu izskatīšana, šķiet kā ņirgāšanās par likumu un tiesiskumu: Rīgas pašvaldības institūcija, kas lēma par zemes īpašuma tiesību atjaunošanu (zemes komisija), atzina, ka es kā bārene esmu savas mātes mantiniece, un 2001. gadā īpašuma tiesības uz zemi Maskavas ielā 112 man tika atjaunotas. Turpretim tā pati Rīgas pilsētas dome atteica namīpašuma denacionalizāciju, jo es neesot varējusi apliecināt savas mātes nāves faktu, iesniedzot miršanas apliecību. Nacisti, kuri 1941. gadā Rīgas geto nogalināja māti, miršanas apliecības neizsniedza. Es šajā lietā paliku bezspēcīga, un neviens neņēma vērā pat to, ka manai pirms 70 gadiem noslepkavotajai mātei šī pašvaldības lēmuma tapšanas laikā būtu bijis 112 gadu!

Tā kļuvu vienīgi par zemes īpašnieci, kamēr uz šīs zemes esošā manai ģimenei piederējusī dzīvojamā māja palika pilsētas īpašumā un tika uzsākta tās dzīvokļu privatizācija. Man likums noteica pienākumu noslēgt zemes nomas līgumu ar Rīgas pašvaldību, vēlāk – ar dzīvokļu īpašniekiem, nosakot zemes nomas maksas "griestus" piecu procentu apmērā no zemes gabala kadastrālās vērtības gadā.

Taču arī šī zemes nomas maksa gadiem ilgi bijusi tikai fikcija, jo līdz 2008. gadam zemes kadastrālā vērtība neatspoguļoja tās tirgus cenu, izpildvarai vairākkārtīgi atliekot zemes patiesās vērtības noteikšanu. Savukārt 2007. gada nogalē, tā kā tālāk atlikt kadastrālās vērtība pieaugumu nebija iespējams, Saeima pieņēma populistiskus un prettiesīgus grozījumus likumā "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās", nosakot, ka zemes nomas maksa 2008., 2009. un 2010. gadā nedrīkst pārsniegt iepriekšējam gadam aprēķināto (butaforisko) zemes nomas maksas apmēru vairāk nekā par 25 procentiem. Tādi paši noteikumi 2008.gada februārī tika iekļauti likumā "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju".

Ar šiem grozījumiem atkal tika būtiski ierobežotas manas tiesības saņemt samērīgu zemes nomas maksu no mūsu ģimenei piederējušo dzīvokļu tagadējiem īpašniekiem, bet zeme kā privātīpašums tika diskreditēta. Vēl vairāk, kadastrālo vērtību nevis pakāpeniski pielāgojot zemes reālajām cenām, bet gan vienā brīdī fiksējot gadiem notikušo zemes vērtības kāpumu, mākslīgi tika radīts dziļš konflikts zemes un dzīvokļu īpašnieku starpā!

Tāpēc 2008. gada augustā Satversmes tiesā iesniedzu sūdzību, kurā lūdzu tiesu atzīt par Satversmei neatbilstošiem minētos likuma grozījumus, ciktāl tur noteiktie nomas maksas ierobežojumi attiecas uz zemi zem daudzdzīvokļu mājām. Satversmes tiesa 2009. gada aprīlī pasludināja spriedumu, kurā manu sūdzību atzina par pamatotu, bet grozījumus - par neatbilstošiem Satversmei (sprieduma tekstu atradīsiet šeit).

Tomēr 2009. gada oktobrī Saeima atkārtoti noteica nomas maksas ierobežojumus, pieņemot grozījumus abos likumos tādā pat redakcijā, kādā ar Satversmes tiesas spriedumu iepriekšējā lietā tie jau bija atzīti par spēkā neesošiem. Tāpēc 2010. gada februārī atkal vērsos Satversmes tiesā. Tiesa arī šo manu sūdzību atzina par pamatotu, bet grozījumus – par neatbilstošiem Satversmei (sprieduma tekstu atradīsiet šeit).

Tātad Satversmes tiesa jau divas reizes ir konstatējusi likumā noteikto zemes nomas maksas aprobežojumu neatbilstību Satversmei un ar tiem saistīto zemes īpašnieka pamattiesību aizskārumu.

Iepazīstoties ar šobrīd Saeimā izskatāmo grozījumu tekstu, nākas secināt, ka likumprojekta ierosinātāji atkal atklāti ignorē Satversmes tiesas lēmumus un Satversmes tiesas priekšsēdētāja Gunāra Kūtra pausto, ka Satversmes tiesas spriedumam ir likuma spēks un tas ir saistošs visiem – ja tiesa kaut ko ir nospriedusi, tad spriedums ir jāizpilda, bet tiesas sprieduma ignorēšana ir krimināla darbība (vairāk lasiet šeit).

Paredzamie grozījumi nesamērīgi apgrūtinās zemes īpašniekus un padarīs tos pilnīgi neaizsargātus: realitāte ir tāda, ka Latvijas tiesas pieteikumus par zemes nomas līguma noslēgšanu un nomas maksas piedziņu skata vidēji piecus (!) gadus, bet zemes īpašnieks šajā laikā nesaņem nekādu ienākumu, tomēr tam saglabājas pienākums maksāt zemes nodokli un citus maksājumus, piemēram, kredītprocentus. Tā zemes īpašnieks tiek piespiests maksāt nodokli par īpašumu, ko nemaksājot lieto citi. Parāda nesamaksas gadījumā pašvaldība vērš piespiedu piedziņu uz īpašumu (arī es šogad saņēmu brīdinājumu par nodokļa bezstrīdus piedziņu). Likumdevējam, domājot par dzīvokļa īpašniekiem, piemirstas, ka jāaizsargā arī zemes īpašnieka intereses, jo pēdējo nomas līguma noslēgšanas gaitā neaizsargā ēkas apsaimniekotājs un tā juristi.

Minētie Saskaņas Centra atsevišķu deputātu ierosinātie likumu grozījumi pilnībā sagrautu ne vien tiesisko stabilitāti un paļāvību tiesību normām, bet arī mazinās cerības atjaunot taisnīgumu. Rodas arī pārliecība, ka grozījumu izstrādātājiem nav ne mazākā priekšstata par to, kā praktiski notiek pašu pieņemto likumu piemērošana – kā notiek zemes nomas līgumu noslēgšana, zemes nomas maksas samaksa un jo īpaši – strīdu izskatīšana tiesās. Tostarp, grozījumi nesniedz atbildes, kur tiesvedības laikā zemes īpašniekam gūt līdzekļus tiesvedības finansēšanai un zemes nodokļa samaksai, un no kā piedzīt tiesas piespriesto nomas maksu, ja apsaimniekotājs pa šo laiku būs jau likvidēts vai dzīvokļi -pārdoti.

Mani kā Izraēlas Valsts pilsoni, iedzīvotāju un rezidenti aizskar arī likumprojekta anotācijā teiktais, ka zemes īpašniekiem ekonomiskās krīzes apstākļos būtu "jāsolidarizējas ar citiem Latvijas iedzīvotājiem". Es neesmu vainīga un atbildīga par Latvijas politiķu populisma dēļ izraisīto krīzi. Neesmu izbaudījusi Latvijas "trekno gadu" labumus (un patiesībā arī citi šādu zemju īpašnieki to nav varējuši absurdi zemo kadastrālo vērtību dēļ). Man nepieņemams ir arī tas, ka, tiekot pie privātīpašuma (dzīvokļiem) par sertifikātiem vai kredītiem, to īpašnieki negrib pieņemt un saprast, ka privātīpašums nes ne tikai labumu, bet uzliek arī pienākumus un nastas. Savukārt īpašuma tiesības uz zemi bauda tādas pašas privilēģijas kā, piemēram, īpašums uz elektrību, gāzi un ūdeni. Laikam tik ciniska attieksme, ar kādu saskaras zemes īpašnieki, ir iespējama vien tāpēc, ka zemi, atšķirībā no gāzes, elektrības un ūdens, nav iespējams "atslēgt"!

Ja Saeima nolems pieņemt jaunos likuma grozījumus, esmu gatava atkal vērsties ar konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā un, līdzīgi kā esmu to darījusi attiecībā uz zemes nomas maksas samazinājumu līdz 2010. gadam, celšu prasību tiesā par zaudējumu piedziņu no Latvijas Republikas, vajadzības gadījumā vēršoties arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā, vai, pamatojoties uz Latvijas Republikas valdības un Izraēlas Valsts valdības līgumu par ieguldījumu veicināšanu un savstarpējo aizsardzību, – Starptautiskajā ieguldījumu strīdu izskatīšanas centrā.

Man ir 89 gadi. Es tikai vēlos gūt taisnīgu ienākumu no manas ģimenes īpašumiem un to es vēlos tagad, nevis pēc kārtējās ilgās tiesvedības gadiem, visu šo laiku turpinot maksāt zemes nodokli (cerībā, ka varēšu to atļauties no citiem saviem ienākumiem). Vēlos, lai zemes nomas maksu man (un, apzinos – kādu dienu maniem mantiniekiem) maksātu zemes faktiskie lietotāji, nevis Latvijas valsts no sava jau tā trūcīgā budžeta, kārtējo reizi kompensējot likumdevēja kļūdas.

Aicinu Saeimas deputātus atsaukt likumprojektu Nr. 391/Lp10 "Grozījumi likumā "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās"" un neatbalstīt tā tālāku virzību.

Pārējos materiālus - juridiskos dokumentus, spriedumus un citas detaļas saistībā ar iepriekš izklāstīto esmu izvietojusi interneta vietnē (skat: http://db.tt/RXzdPgN), kas, kā ceru, noderēs tiesību speciālistiem – manis kā ilggadējas un arī šobrīd praktizējošas advokātes kolēģiem, skatot šo jautājumu.