"Minimālā mēneša darba alga 2012.gadā būs 200 lati ... lai nepieļautu vispārējās valdības budžeta deficīta pieaugumu un nodrošinātu to zem 3% no IKP." Latvijas Republikas Labklājības Ministrija
"Minimālā darba alga - cilvēkdrošības faktors nevienlīdzīgā sabiedrībā." Dr.sc.pol.Feliciana Rajevska Bc.sc.pol.Kristaps Ročāns
Kā redzams, tad vieniem tie ir kaut kādi skaitļi, kas ļauj drukāt pašslavinošus bestsellerus "Kā mēs viedie, gudrie un nesavtīgie jūs no Lielās krīzes glābām un laikam izglābām". Otriem tas ir elementārs naktsmiers, zinot, ka rīt būs ko ēst, samaksāt rēķinus un varbūt pat jaunus apavus iegādāties.
Nevajag laiku pa laikam gudrot jaunus velosipēdus sociālajā aizsardzībā. Nevajag no saviem augstajiem amatkrēsliem brēkt par sabiedrības nepateicību, slinkumu un klaji cinisko attieksmi pret valsti. Valdībai ir lielisks instruments, kas spēj atrisināt veselu lērumu problēmu vienā paņēmienā - minimālā alga.
Minimālās algas jēdzienam ir iespējama tikai viena jēga - alga, kas spēj materiāli nodrošināt vidēja sabiedrības indivīda elementārākās vajadzības. Tās ir: dzīvesvieta, pārtika, apģērbs, medicīniskā aprūpe, dažas sociālas vajadzības un neapšaubāmi (ja jau valdība tā uzstāj uz demogrāfiskās problēmas risināšanu) bērnu audzināšana.
Tad nu sarēķināsim (par prieku valdībai un eironejēgai Innai Šteinbukai, kurai Latvija šķiet pārpilna ar vilinošām darbavietām un slinkiem cilvēkiem), uz ko spējīgs Latvijas iedzīvotājs, saņemot patreizējo minimālo algu 200 latu apmērā.
- Minimālie ceļa izdevumi tai pašā Rīgā šurpu - turpu: 90 santīmi dienā, mēnesī kādi 20 lati.
- Pusdienas: lētākais redzētais 1,80 lati dienā, tātad mēnesī kādi 40 lati.
- Mobilais telefons 5 lati, gāze 5 lati, elektrība 10 lati, internets + televīzija 15 lati, ūdens + apkure kādi 60 lati (rēķinot vidējo skaitli divistabu dzīvoklim gan ziemas, gan vasaras sezonā), tātad mēnesī 95 lati.
- Pieņemsim, ka šis pieticīgais cilvēks šad tad grib ko nebūt ieēst arī ārpus darba laika, šai izklaidei viņam paliek kādi 1,5 lati dienā.
- Respektīvi, mūsu pieticīgais indivīds uz darbu dodas pliks, slims, ar bārdu un matiem noaudzis, kultūras pasākumus neapmeklē, slēpj ledusskapī savus bada nāvē mirušos bērnus un pastāvīgi lamā valdību internetā.
Joprojām apbrīnojot valdības un Innas Šteinbukas aklumu un nespēju risināt elementāras matemātiskās darbības, rosinu paaugstināt minimālo algu līdz tādam apmēram, kas tiešām nodrošina elementāras cilvēka vajadzības. Neredzu šajā lēmumā arī nekādas ekonomiskas problēmas - izputēs daži uzņēmumi, kuru pastāvēšanai nav ekonomiska pamata, bet lielākajai daļai uzņēmumu neliela peļņas daļa pāries no īpašniekiem pie darba ņēmējiem. Nu un? Toties, kas zina, cilvēki pēc kāda laika vairs nekaunēsies par piederību šai valstij un vairs nebrauks prom?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
