Foto: Saeimas administrācija
Nu jau septīto reizi pēc kārtas Latvijas pilsoņu vairākums piedalījies LR Saeimas vēlēšanās, bet kaislības, intrigas un arī iznākums arvien tas pats. Ja palasīsim vēsturiskās atmiņas par pirmskara Latviju līdz 1934. gada apvērsumam, arī tad gājis līdzīgi. Ja pavērojam partiju politiku demokrātijas etalonā ASV, arī tur redzam, ka izvēle starp partijām politiku nemaina.

Piemēram, pirms dažiem gadiem ASV pilsoņi ar lielām cerībām atbalstīja B. Obamas kandidatūru, kas solīja lielas pārmaiņas (Change): izbeigt Dž. Buša sāktos karus, kā arī izbeigt Buša iesākto banku glābšanu uz nodokļu maksātāju rēķina. Tomēr Obama Buša politiku ne vien turpināja, bet ievilka Ameriku vēl jaunos karos un kriminālo banku glābšanas ciklos. Vai varētu būt, ka daudzpartiju sistēma radīta tikai nedomājošas publikas manipulācijai un uzmanības novēršanai no patiesajiem politisko procesu cēloņiem un bīdītājiem?

Reitingus rada paši mediji
Vai jūs zināt, cik kandidātu un partiju piedalījās pēdējās ASV prezidenta vēlēšanās? Lielākā daļa droši vien atbildēs, ka divas: republikāņi un demokrāti. Ja lasām mediju ziņas, tad tāds iespaids tiešām var rasties, jo nekādus citus kandidātus mediji nerādīja, par citiem kandidātiem neinformēja. Bet patiesībā sacensībās par ASV prezidenta posteni bija iesaistījušies 14 Amerikas partiju kandidāti un neatkarīgais kandidāts Ralfs Neiders (Ralph Nader). Kandidātu diskusijās gan šos kandidātus nerādīja, ievadrakstus un komentārus par viņiem nerakstīja. Tāpat kā Latvijas mēdiji nerādīja t.s. "mazpartijas", un visi "eksperti" brīdināja par tām nebalsot, jo tā būs "veltīgi izmesta balss".

Mediju pārstāvji skaidro, ka rāda tikai tās partijas, kurām ir reālas izredzes tikt ievēlētām, un par šīm izredzēm liecinot partiju reitingi. Tas šķiet loģiski, taču tad rodas jautājums - kā var celties reitingi, ja mēdiji par šīm partijām nemaz neinformē?

Tātad kāds mūsu vietā izvēlas, par kurām partijām informēt, bet par kurām noklusēt.

Mediju Latvijā daudz, un visi sevi iztēlo par "brīvajiem mēdijiem", taču redzam, ka praktiski visi ir vienisprātis, kuras partijas reklamēt, bet kuras ignorēt. Vai šāda vienprātība ir tikai sagadīšanās?

Teorētiski katrs var ievietot mēdijos savu reklāmu, taču par to jāmaksā nauda. Arī par partijas pieteikšanu vēlēšanām jāmaksā nauda. Kopumā, lai partiju vispār pamanītu, nepieciešama pavisam liela nauda. Vai parastiem Latvijas pilsoņiem tāda nauda ir?

 Tātad varam secināt, ka "preses brīvība" un arī iespējas uzpūst kādas partijas reitingu ir atkarīga no naudas, kuras parastiem Latvijas pilsoņiem nemaz nav.

Ja Latvijā būtu masveida partijas, naudu tām varētu saziedot partijas biedri ar savām biedru naudām, bet faktiski visas partijas ir "mazpartijas", tāpēc tām nauda ir jāpiesaista no ārienes, proti, jāpiesaista investīcijas. Tas ir partiju īstais bizness - pārējais ir ilūzijas un propaganda.

Kam Latvijā ir liela un lieka nauda, kuru var atļauties ziedot partijām? Protams, tiem, kas ir guvuši reālu labumu no pastāvošās sistēmas un vēlas šo stāvokli saglabāt.

Vai šīs personas ziedos naudu "revolucionāriem", kuri grib pastāvošo sistēmu gāzt vai būtiski mainīt? Nē, protams.

Vai pastāvošā likumdošana dod Latvijas pilsoņiem tiesības pašiem izvirzīt deputātu kandidātus vēlēšanām? Nē, protams.

Var jau iestāties kādā partijā vai dibināt jaunu, un mēģināt sevi iedabūt kandidātu listē. Var, bet tad iespējami divi varianti:

1) ja partija ir par īstām pārmaiņām, tai nebūs naudas un Latvijas sabiedrība par šādu partiju nemaz neuzzinās;

2) ja partija ir par esošās kārtības saglabāšanu un tai ir ticams biznesa projekts laba reitinga uzpūšanai, tā saņems naudu no tiem, kas ieinteresēti vecās kārtības saglabāšanā, šī nauda pavērs "brīvās preses" durvis un visas pārējās iespējas, kas nepieciešamas tikšanai Saeimā.

Bet vai šāda naudas maisu atbalstīta partija būs brīva savā politiskajā darbībā? Protams, nē, jo par šīs partijas politiku jau ir samaksāts, kandidātu saraksts ir saskaņots ar finansētājiem, ar katru kandidātu veikts "interešu saskaņošanas darbs".

Ar to arī izskaidrojams, kāpēc jau 20 gadus Latvijas politika nemainās, neatkarīgi no tā, kura partija "uzvarējusi vēlēšanās". Viss pārējais ir tikai politiskā šova elementi.

Politiskais šovs uzmanības novēršanai

Klausoties Latvijas medijus, arī tā saucamos sabiedriskos medijus (kurus finansē no mūsu nodokļiem), var vērot, ka sistēmas izredzēto partiju reklāmai nav nepieciešama pat nauda, jo mediji par šo partiju redzamākajiem pārstāvjiem raksta, rāda un informē katru dienu un pat katru stundu. Sevišķas priekšrocības bauda pie varas esošās un arī "galma opozīcijas" partijas, kuru pārstāvji tiek intervēti, komentēti, analizēti un rādīti burtiski katru dienu, un tās nav apmaksātas reklāmas. Interesanti, ka ne KNAB, ne "Delna" šādu slēpto reklāmu izliekas neredzam, bet "Delna" pat tajā aktīvi piedalās.

Katru dienu TV, interneta, avīžu, žurnālu un radio ziņu programmās var lasīt kliedzošus virsrakstus par to, ko teicis vai noliedzis kāds politiķis. Pēc tam šos izteikumus dziļdomīgi komentē vai analizē vesels, bet slēgts "ekspertu" un "politologu" loks, kurš saliek "pareizos" akcentus un interpretācijas, kā šis jautājums "pareizi" jāizprot publikai. Sevišķi šie "ekspertu" izvēlētie jautājumi tiek saasināti pirms vēlēšanām vai pirms svarīgiem balsojumiem Saeimā.

Piemēram, pirms pēdējām vēlēšanām tika saasināti jautājumi par "okupācijas fakta atzīšanu", "valodas jautājumiem", "Latvijas veiksmīgo krīzes pārvarēšanu", "tiesiskumu" un "oligarhiem". Par tiem tika daudz runāts, būvētas dažādas domu pilis, radīta virtuāla Latvijas politiskās skatuves aina, kurai nekādas saistības ar mūsu realitāti.

Daļa publikas uz šīm virtuālajām prāta konstrukcijām un no tām uzpūstajām intrigām parasti uzķeras, nostājas vienā vai otrā pusē, raksta niknus komentārus, strīdas vai zvana pa tālruni, lai viņu balss tiktu uzklausīta "tiešajā ēterā".

Tā tas bijis visus šos 20 gadus. Bet vai mediju uzburtā aina atbilst realitātei un vai izceltie jautājumi patiešām ir tik svarīgi Latvijai?

Protams, dažiem tie šķiet svarīgi un par tiem var strīdēties mūžīgi, bet pa to laiku aiz kadra paliek un netiek runāts par Latvijas attīstībai patiešām svarīgiem jautājumiem, nav diskusijas, piemēram, par to, kā pārvarēt augošo parādu krīzi, kā uzlabot demogrāfisko stāvokli, kā atjaunot ražošanu, kā pavērt iespējas atgriezties dzimtenē tiem, kas Latviju atstājuši utt.

Tātad strīdamies par mediju uzpūstiem sīkumiem, bet nerunājam par pašu galveno. Mediji, izmantojot daudzpartiju sistēmu, šķeļ sabiedrību un vērpj intrigas, bet par galveno - Latvijas nākotni - nemaz netiek runāts.

SC bubulis

Patiesībā neviena Saeimā iekļuvusī partija neko negrasās mainīt, un, no sabiedrības kopīgo interešu viedokļa, ir pilnīgi vienalga, kuras partijas veidos valdības koalīciju. Protams, partijām pašām nav vienalga. Lai arī visi deputāti saņems algu un varēs savus radus, brūtgānus un mīļākās iekārtot darbā par deputātu padomniekiem, palīgiem vai "šoferu dēliem", tomēr īstā sile ir valdības koalīcija, jo tikai tā paver iespējas salikt savējos dažādās uzņēmumu padomēs, saņemt komisijas naudu par konkrētu lēmumu pieņemšanu vai konkrētu uzņēmumu iztirgošanu utt.

Neatkarīgi no tā, kuras partijas veidos valdības koalīciju, turpināsies vecā politika: rudenī tiks vēlreiz griezts budžets, likvidētas darbavietas, celti nodokļi, apstiprināti kārtējie Eiropas Komisijas lēmumi (piemēram, obligātā suņu čipošana vai jaunu gāzes balonu ieviešana, vai iemaksas bankrotējušās banku sistēmas glābšanai). Pēc jau zināma laika sāksies "parāda atdošana" par SVF aizdevumu, no kura neviens santīms nav ieguldīts Latvijas tautsaimniecībā, turpināsies Latvijas uzņēmumu iedzīšana bankrotā ar ārvalstu banku rokām, Latvijas atlikušo uzņēmumu un resursu izpārdošana ārzemniekiem.

Atkārtoju: tas notiks neatkarīgi no tā, kuras partijas veidos valdības koalīciju. Šādu scenāriju var novērst tikai aktīvi, organizēti un masveidīgi Latvijas iedzīvotāju protesti vai revolūcija.

Tad kāpēc latvieši tiek baidīti ar SC nonākšanu pie varas?

Pirmkārt, jau tāpēc, ka t.s. "latviskās partijas" grib pašas gūt personīgu labumu no Latvijas interešu iztirgošanas, proti, būt "pie ruļļiem" un arī saņemt atbilstošas komisijas naudas.

Protams, to pašu grib arī SC.

Ja valdības koalīcijā būs SC, tā darīs to pašu, ko nolēmušas darīt "latviskās partijas". Nu varbūt SC pacentīsies iniciēt kādu simbolisku žestu savam krievvalodīgajam elektorātam, piemēram, panākt, lai valsts un pašvaldību iestādēs varētu iesniegt iesniegumus un saņemt informāciju arī krievu valodā, faktiski legalizējot to, kas jau reāli ieviesies praksē.

Vai SC var nobalsot par Latvijas neatkarības likvidēšanu un Latvijas pievienošanu Krievijai?

Teorētiski var, bet to nekādā gadījumā nedarīs, jo šādam balsojumam nepieciešami atbilstoši ģeopolitiskie priekšnoteikumi. Ja būs atbilstoši ģeopolitiskie priekšnoteikumi (kā 1940. gadā), par Latvijas pievienošanu Krievijai nobalsos arī t.s. latviskās partijas. Atcerēsimies, ka 1940. gadā ievēlētā Tautas Saeima bija pat ļoti latviska un tajā bija pavisam maz komunistu. Par Latvijas iekļaušanu PSRS nobalsoja latviešu inteliģences zieds. Un tieši tas bija svarīgi šā procesa režisoriem, lai par to nobalsotu tieši paši latvieši. Atcerēsimies, kā izgāzās vācu imperiālisti, kuri 1919. gadā Latvijas pašpārvaldes iestādēs bija salikuši savējos vāciešus.

Turklāt kopš 1940. gada ir būtiski mainījušās imperiālistu metodes. Ja agrāk impērijas atklāti lepojās ar pievienotām teritorijām un pasaules politiskajās kartēs tās iezīmēja savas impērijas krāsā, tad tagad pakļautajām valstīm tiek saglabāta formāla neatkarība: tām ir savs karogs, himna, pārstāvniecība ANO un citās starptautiskās organizācijās. Tā ir neokoloniālisma stratēģija: kolonijas pakļaut ar ekonomiskiem un finansiāliem līdzekļiem (militāru spēku izmantojot tikai galējas nepieciešamības gadījumos, piemēram, Irākā vai Lībijā), koloniju valdībās iesēdināt savus ielikteņus, bet formāli saglabāt šo valstu de jure neatkarību.

Latvijas neatkarību vairs nevar likvidēt, jo tā jau ir likvidēta, un to jau sen izdarījušas t.s. latviskās partijas. Latvijas de facto suverenitāte jau sen ir likvidēta: pievienojoties SVF, PB, STO un ES, ratificējot Lisabonas līgumu utt. Jau sen mums svarīgus lēmumus nepieņem Rīgā, bet gan Briselē un Vašingtonā.

Ja gribam Latvijā panākt īstas pārmaiņas, tad mums vispirms jāatjauno Latvijas suverenitāte. Un to nekad nedarīs esošās partijas, jo tās ir veidotas nevis pārmaiņām, bet esošās kārtības saglabāšanai.

Latvijā pastāvošā sistēma tiek regulēta ar naudas mehānismiem: gan partijām, gan medijiem būtībā ir tie paši finansēšanas avoti, tāpēc tie darbojas saskaņoti. Sašķelta ir Latvijas sabiedrība, un tas tiek panākts ar daudzpartiju mehānisma palīdzību.

Lai cik kāju ir astoņkājim, tam ir vienas smadzenes un vienota nervu sistēma. To pašu var teikt par daudzpartiju sistēmu. Svarīgi to saprast un uz šīs sistēmas provokācijām neuzķerties. Tas jau būs svarīgs solis uz priekšu, lai atbrīvotos no šīs sistēmas jūga, kas mums nolaupījusi un privatizējusi suverēno varu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!