"Mūsu izmantotāji vienmēr cildinājuši latviešu cīnītājus kā labu un derīgu materiālu un drosmīgus karavīrus. Mēs varam par to tikai rūgti pasmaidīt."
/ Latviešu vēsturnieks un bijušais leģionārs Uldis Ģērmanis/
Pagājušajos 100 gados latviešu karavīri ir karojuši ļoti daudzos karos:
Pirmajā pasaules karā latvieši zem Krievijas impērijas karoga karoja pret Vācijas impēriju. Tā kā cīņas lielākoties notika Latvijas teritorijā, var uzskatīt, ka šie karavīri cīnījās arī par savu dzimteni.
Pēc Krievijas revolūcijas latviešu strēlnieki dūšīgi karoja arī Krievijas pilsoņu karā: gan Sarkanās, gan baltgvardu armijas pusē. Kopš tiem laikiem par latviešu formējumiem Krievijas un Ukrainas teritorijās palikušas baisas atmiņas.
Otrajā pasaules karā latvieši karoja gan zem PSRS karogiem pret Hitlera Lielvāciju, gan vēlāk arī zem Vācijas karogiem pret PSRS. Diemžēl bija kaujas arī starp pretējās puses latviešiem: dēls pret tēvu, brālis pret brāli. Bet bija arī latvieši, kuri paguva pakarot zem abu šo lielvaru karogiem, un no abām saņēmuši apbalvojumus.
1950. un 1960. gados latviešu karavīri karoja zem ASV karoga Korejā un Vjetnamā.
1980. gados latviešu karavīri zem PSRS karoga karoja Afganistānā. To pašu dara vēl tagad, bet nu jau zem NATO karoga.
Daudzas varas slavējušas latviešu karavīru nepārspējamo varonību, taču karš vienmēr ir traģēdija, no kuras vajadzētu pēc iespējas izvairīties, jo kara cirstās brūces dzīst ļoti ilgi, karu viegli uzsākt, bet ļoti grūti pabeigt. Parasti seko revanšs, atriebība, naids un rūgtums, kas neizzūd paaudzēs.
Taču šajā laikā bijis tikai viens karš, kurā latviešu karavīri varonīgi cīnījās zem Latvijas karoga, Latvijas virsnieku vadībā un Latvijas uniformās. Tās bija 1919.-1920. gadu Brīvības cīņas. Šo cīņu piemiņas dienu Latvija svin 11. novembrī un to sauc par Lāčplēša dienu.
Jau citētais latviešu vēsturnieks Uldis Ģērmanis par šo tēmu izteicies tā:
"Vismazākos zaudējumus esam cietuši un vislielākos panākumus guvuši, cīnīdamies zem saviem karogiem un par saviem nacionālpolitiskajiem mērķiem, bet smagi cietuši, izmantoti un pat zaimoti esam tad, kad labās cerībās dūšīgi kāvāmies svešu kungu un viņu mērķu interesēs."
Šo atziņu būtu svarīgi pārdomāt tagad, kad Latvija iekļauta agresīvajā NATO organizācijā, kura pašlaik veic agresiju pret vairākām valstīm un terorizē visu pasauli. Pasaulē atkal rīb jauna kara bungas, propagandas valoda saasinājusies, un es nedomāju, ka tā ir nejaušība, ka nesen Latvijā notika rezervistu mobilizācijas mācības.
Mīts par "Latviešu leģionu"
Bet ķersimies pie virsrakstā paustās tēmas.
Nezinu, kā jums, bet man šķiet, ka Latvijas patriota sirdij tuvākie militārie svētki ir Lāčplēša diena, kad dažādu tautību Latvijas karavīri kopā ar sabiedrotajiem cīnījās par mūsu valsts brīvību. Pieminēt varētu arī Pirmā pasaules kara strēlniekus, kuri varonīgi mira Nāves salā un Tīreļpurvā, lai mūsu dzimteni aizsargātu no negantiem iebrucējiem - vāciešiem un viņu kolonizācijas plāniem.
Taču dzīvē redzam, ka Lāčplēša diena, lai gan kalendārā atzīmēta sarkanā krāsā, parasti paiet klusi vai pat paliek nepamanīta, ja neskaita kādu klusu Zemessardzes parādi Latvijas izmirstošajās pilsētās. Jauniešu aptaujas liecina, ka daudzi nezina, kas īsti Lāčplēša dienā tiek svinēts. Klusu šo dienu garām palaiž arī mūsu "nacionālisti", kuri sevi pasludinājuši par Latvijas patriotisma augstāko iemiesojumu un ar savu olekti uzbāzīgi mēra citu cilvēku - gan cittautiešu, gan vēl jo vairāk latviešu - lojalitāti. Kurš neatbilst šīs olektes standartiem, tiek nodēvēts, ja ne gluži par nodevēju un 5. kolonnu, tad par Maskavas simpatizētāju gan.
Vērojot emocionālās pacilātības līmeni, ja ne histēriju, var konstatēt, ka "nacionālisti" viscentīgāk gatavojas 16. marta atzīmēšanai. 16. marts simbolizē notikumu, kad 1944. gadā no 16. līdz 19. martam abas Latvijas Waffen SS leģiona divīzijas austrumu frontē pie Veļikajas upes pret Sarkanarmiju cīnījās kopā. Šo izvēli vēl dīvaināku padara fakts, ka vienā koalīcijā ar PSRS tolaik pret Hitlera Vāciju karoja arī mūsu šodienas "stratēģiskie sabiedrotie": ASV, Lielbritānija, Francija un citas NATO dalībvalstis.
16. marta svinības un mīts par "Latviešu leģionu" Latvijā importēts no Rietumu trimdas latviešu organizācijām, it īpaši no "Daugavas Vanagiem". Tīri cilvēciski var saprast bēgļu gaitās devušos latviešus, kuriem svešumā nācās uzturēt sabiedrisko dzīvi un tai piešķirt kādu augstāku mērķi - piemēram, atgriešanos dzimtenē, kad tā tiks atbrīvota. Tātad "cīņa nav beigusies", un tad jau loģiski, ka šīs cīņas sākumu var saistīt arī ar dienestu Hitlera Waffen SS divīzijās un šim dienestam piešķirt cēlu mērķi: "cīņu pret boļševiku iebrucējiem un par brīvu Latviju".
Taču tas ir ļoti pavirši sadiegts mīts. Jau 1941. gada vasarā, dažas nedēļas pēc Vācijas armijas ienākšanas, visiem bija skaidrs, ka Hitlera nodomos neietilpst Latvijas neatkarības atjaunošana. Okupācijas administrācija pat neatcēla padomju veikto nacionalizāciju un citus likumus. Lai arī samērā daudzi latvieši bija cietuši no padomju represijām un 14. jūnijā veiktās deportācijas, kuru tie labprāt atriebtu "sarkanajiem", hitlerieši no tādas palīdzības augstprātīgi atteicās, latviešiem dodot iespēju tikai sasmērēties netīros darbos, piemēram, ebreju vajāšanā un policejiskās kārtības nodrošināšanā. Latviešu jauniešus gan labprāt iesauca darba dienestā, kad viņi, gluži kā tagad, varēja braukt uz Rietumiem, lai tur kļūtu par lētu darbaspēku impērijas rūpnīcās. Par latviešu militārajām spējām atcerējās vien tad, kad Vācijas armija Austrumu frontē cieta stratēģiskas sakāves un kara laime nosvērās uz pretējo pusi.
Jā, Latvijas Waffen SS leģionā iesaistījās arī daži brīvprātīgie, tomēr pamatā, pārkāpjot visas konvencijas par okupēto valstu iedzīvotāju tiesībām, leģionā Latvijas iedzīvotāji tika iesaukti piespiedu kārtā. Tā esam atklājuši vēl vienu mītu: tas nebija "latviešu leģions", jo tajā tika iesaukti dažādu tautību Latvijas iedzīvotāji, kuri bija sasnieguši iesaukšanas vecumu un kuru veselība atbilda dienesta prasībām. Lai arī kā centās "latviešu pašpārvaldes" amatpersonas, vācu virspavēlniecība kategoriski noraidīja jebkādas runas, ka dalība leģionā būtu kaut kādā veidā saistāma ar iespējamo Latvijas neatkarības atjaunošanu vai atzīšanu nākotnē. Leģionāri uzticību zvērēja nevis Latvijai, bet Lielvācijai un personīgi vadonim Hitleram. Par Vācijas nodomiem attiecībā pret Latviju un latviešiem pēc uzvaras liecina vairāki vēlāk atrasti dokumenti, bet nekādu ilūziju nebija arī tajos gados: Latvijas leģionāriem tika piedāvāts mirt zaudētā karā. Parasti leģionārus sūtīja bezcerīgās, pašnāvnieciskās operācijās, kuru mērķis bija segt vācu daļu atkāpšanos.
Ak, šī brīnišķīgā saspēle!
Tagad palūkosim, kāds dīvains dialogs tiek izspēlēts pasaules priekšā. Dialogā piedalās Krievijas diplomātiskie dienesti un mediji, bet otru pusi pārstāv latviešu "nacionālisti" un lielā mērā arī visa Latvijas valdība un diplomātija.
Krievijas mediji pa visu pasauli ziņo, ka Latvijā atdzimst fašisms un ielās maršē esesieši. Protams, pārspīlējums, bet latviešu "nacionālisti" steidz to apstiprināt: jā, "Latviešu leģions" ir mūsu brīvības cīnītāji, latviešu karavīra ideāls, kas cīnījās pret noziedzīgo boļševiku režīmu un okupantiem. Un tūlīt steidz to uzskatāmi nodemonstrēt, visai pasaulei rādot vēsturiskas fotogrāfijas ar vīriem esesiešu formās un nāves galvām, labi zinot, ka Eiropā (tai skaitā pašā Vācijā) un Amerikā esesieša tēls simbolizē vislielāko ļaunumu, kas iedzen bailes visiem, un nacisma propaganda tiek krimināli sodīta.
Faktiski Krievijas propagandas meistari var mierīgi gulēt, jo visu darbu viņu vietā paveic latviešu "nacionālisti". Atliek tikai mēdijos pārpublicēt viņu izteicienus vai rakstu fragmentus ar atbilstošām ilustrācijām, kuras arī dāsni piegādā latviešu "nacionālisti".
Tas savukārt dod vielu nacionālistu un Latvijas diplomātu propagandai: redziet, kāda ir Krievija ļauna, cik tā naidīga Latvijai un apdraud mūsu drošību un stabilitāti.
Unikāla propagandas operācija noris tieši tagad. Ziņās lasām, ka "Latvijas Ārlietu ministrija aizliegusi iebraukt valstī krievu vēsturniekiem Aleksandram Djukovam un Vladimiram Simindejam, kuri esot grasījušies vest uz Latviju un demonstrēt izstādi par latviešu līdzdalību Vērmahta pastrādātajos kara noziegumos okupētajā Krievijā un Baltkrievijā II pasaules kara laikā".
Protams, protams, Djukova pasākums ir propagandisks un provokatīvs. Bet, no otras puses, ja Latvijas diplomātija patiešām gribētu šo nejauki smakojošo spēli reiz izbeigt, tā ir brīnišķīga iespēja provokāciju pārvērst dialogā un neitralizēt. To paveikt būtu pavisam viegli. Tātad Djukovs laipni jāaicina atbraukt un jāatvēl gana plašas telpas viņa izstādei, bet ar noteikumu, ka ekspozīcija tiks papildināta ar Latvijas puses materiāliem par 29. krievu SS grenadieru divīzijas (ko sauc arī par "Krievu tautas atbrīvošanas armiju" jeb RONA) kara noziegumiem Krievijas un Baltkrievijas teritorijā, un izstādes ietvaros paredzēt starptautisku diskusiju par padomju tautu traģiskajiem likteņiem Otrā pasaules kara laikā.
Taču kaut ko tādu mēs nesagaidīsim. Latvija grib turpināt saspēlēties ar Krievijas propagandas meistariem un dot viņu rokās visus šiem meistariem nepieciešamos ieročus. Tāpēc vēsturnieka Djukova iebraukšana ir aizliegta un turpinās gatavošanās 16. marta svinībām, kuras visplašāk atspoguļos Krievijas un visas pasaules mēdiji. Šķiet, ka Latvijas puse grib par katru cenu visai pasaulei pierādīt, ka tikai latviešiem pieder monopoltiesības uz Hitlera "zaudētās lietas" īsteno bruņinieku godu, viņu misijas turpināšanu un SS zīmoga uzlikšanu visai latviešu tautai.
Kamēr patiesībā daudz vairāk latviešu cīnījās Sarkanarmijas rindās, bet viņu piemiņas svētkus nolemts pielīmēt tikai t.s. krievvalodīgajiem, lai veicinātu etnisko konfrontāciju Latvijā. Kāds gan bija skandāls, kad latviešu dziedātājs Ainārs Mielavs uzdrīkstējās dziedāt 9. maija pasākumā! Vai tad tie strēlnieki, kuri brīvprātīgi vai piespiedu kārtā cīnījās Sarkanarmijas rindās, nebija latvieši, vai tie nebija mūsu tautas brāļi un māsas? Vai tad ne paši latvieši (vai ar viņu aktīvu līdzdalību) plānoja un cēla arī pieminekli Uzvaras parkā?
Patiesība ir tāda, ka Hitlera Vācijas armijā tika iesaistīti gandrīz visu PSRS tautu pārstāvji, bet skaitliski visvairāk paši krievi. Bez jau minētā RONA SS formējuma (pameklējiet internetā informāciju par 29. Waffen-Grenadier-Division der SS RONA (russische Nr.1), ir atrodama arī Krievijā ražota dokumentālā filma) krievi pret staļinisko PSRS cīnījās Andreja Vlasova armijā, balto kazaku formējumos un vēl citos. Tā bija mūsu tautu kopējā traģēdija, kas visiem kopā mierīgi jāpārrunā, jāgūst vēsturiskā mācība un jāpanāk izlīgums. Vienreiz jāsaņemas un Otrais pasaules karš jāizbeidz, kamēr tas nav pāraudzis Trešajā pasaules karā!
Jura Andersona ierosinājums
Pārkopēju beigu daļu no Jura Andersona raksta "Citāda Latvija", jo tas pauž arī manas domas un izpratni.
"Karš. Neesmu ar daudziem karavīriem runājis par pārdzīvoto, bet no tā mazumiņa izriet - vai domājat, ka šie jaunie, no skolas sola izrautie zēni saprata vairāk nekā mēs, labi paēduši, 20 gadus savā valstī mierā dzīvojuši un nesapratuši? Kādam labestīgam vīram acis aizmiglojās un lūpas iedrebējās: cik pārbijušies mēs bijām, kā mēs bēgām... un balss sāka trīsuļot, atgriežoties seno pārdzīvojumu varā, kad viss jaunības dzīves apsolījums izrādījies vien lielgabalšāviņa saplosīta gaļas gabala vērtībā. Tagad mēs noliekam šos vīrus vienu otram pretim, lai viņi raudātu atkal un izraudāto asaru daudzumā lēšam savu politisko kapitālu nākotnē.
Un, ja domāju par prezidentu, kādu novēlu Latvijai, tad lai tas būtu cilvēks, kurš ar vienādu cieņu runātu ar leģionāriem un sarkanajiem karavīriem un pirmais kopā ar viņiem spētu - nezinu, kad, iespējams - 8.maijā, noiet ceļu no Arkādijas parka līdz Brīvības piemineklim tā, lai šis ceļš ir nevis ienaida un aizdomu bruģēts, bet visu Latvijā dzīvojošo cilvēku ciešanu asaru mazgāts balts, kā pienāktos būt ceļam no uzvaras pretī patiesai BRĪVĪBAI.
P.S. Kopš kara beigām pagājuši 67 gadi un iespēja ieraudzīt šādu gājienu ik dienu dramatiski samazinās. Bet šāda procesija nozīmētu tikai vienu - karš ir beidzies arī Latvijā. Ja vien šie vecie vīri iespētu noiet šo garo ceļu un mēs, aiz viņiem, asarām baltu nomazgāt..."