Jānis Kučinskis: Kāpēc mums nav savas ekonomikas un cilvēki atstāj Latviju?  (6)

Lai saprastu ekonomiku, nav jābūt diplomētam ekonomistam. Ka uzsvēris Kembridžas universitātes ekonomists un grāmatas "Sliktie samarieši" autors Hadžūns Čangs, 95% ekonomikas aptverama ar veselo saprātu. Praktiski visu attīstīto valstu uzplaukumu virzījuši valstsvīri bez ekonomiskās izglītības, un tieši Latvijas ekonomisti un diplomētie eksperti visus šos 20 gadus mums pūtuši pīlītes, nonākot pretrunā pat ar dabas likumiem. Ne jau tāpēc, ka viņi neko nesaprot, bet tāpēc, ka viņi kalpo "brīvā tirgus" ideoloģijai un izpilda šīs ideoloģijas izplatītāju pasūtījumu. Ideoloģija nav realitāte, bet īpaši veidota mācība, kuras mērķis ir attaisnot konkrētām interesēm atbilstošu politiku. Ideoloģija drīzāk ir kā reliģija, kuras dogmas tiek uzspiestas sabiedrībai un ikdienā atkārtotas kā mantras.

Kā bērnu vecāki rada darbavietas Lietuvā un likvidē darbavietas Latvijā

Nu jau vairākus gadus no dažādiem valsts reģioniem pienāk ziņas, ka konkursos par tiesībām barot skolēnus Latvijas skolās uzvar Lietuvas firmas. Pārtiku Lietuvas firmas iepērk savā dzimtenē vai no Lietuvas lielveikaliem. Tā sanākot lētāk.

Tas tiesa, ka lētāk. Par to var pārliecināties katrs, kas iepircies Lietuvas veikalos un tirgos. Lētāk tāpēc, ka Lietuvā ir labvēlīgāka nodokļu sistēma un labvēlīgāki valsts atbalsta mehānismi. Mums skaidro, ka lētāks pakalpojums ir izdevīgs arī Latvijai. Skan šķietami loģiski, bet vai tā tiešām ir?

Diemžēl tas ir tuvredzīgs un pilnīgi aplams viedoklis: ietaupām dažus santīmus šodien, bet sagraujam visu Latvijas ekonomiku. Konkrētajā piemērā iznāk, ka Latvijas bērnu vecāki un pašvaldības, kuras izsniedz pabalstus bērnu brīvpusdienām, patiesībā rada jaunas darbavietas un turību Lietuvā, bet likvidē darbavietas un vairo bezdarbu Latvijā. Līdz ar to arvien jauni tūkstoši Latvijas iedzīvotāju un it sevišķi jaunieši ir spiesti atstāt Latviju, jo te viņiem nav darba. Un visa Latvija kļūst nabadzīgāka un stieg nesamaksājamos parādos. Tātad paši vecāki savā aklumā iznīcina darbavietas, kurās varētu strādāt viņu bērni.

No publikācijām jūtams, ka cietumos, armijā, pansionātos un internātos ēdināšanas īpatnības ir līdzīgas: iepērk tur, kur var nopirkt lētāk, un tas parasti nav Latvijā. Pat Latvijas valdības pasākumos uz galda parasti importēts minerālūdens un uzkodas. Tik daudz par izkropļoto patriotisma izpratni.

Kā tirdzniecības sistēma noplicina Latviju

Ieejam mūsu pārtikas veikalos. Arī tur redzam daudz lietuviešu, igauņu, ķīniešu, poļu, spāņu un citu ārzemnieku produkcijas, kura turklāt lētāka par vietējo. Un arī liela daļa šķietami vietējās produkcijas patiesībā Latvijā ir tikai safasēta vai ražota no ievestām izejvielām. Ir arī tādi kuriozi, kā Dānijā ražots "Jelgavas cukurs".

Mēs esam radināti pirkt lētāko, bet reti padomājam, kāpēc šie produkti ir lētāki un ko šis lētums nozīmē mūsu ekonomikai un labklājībai.

Importētās produkcijas lētumam var būt vairāki iemesli:

- produkcija ir subsidēta (citas ES dalībvalstis saņem lielākas ES subsīdijas un lielāku savas valsts atbalstu, kā arī maksā mazākus nodokļus);

- produkcija ir ķimizēta un piesātināta ar konservantiem, lai to varētu ilgi uzglabāt transportēšanas konteineros, noliktavu un veikalu plauktos. Daudziem produktiem ir pievienotas surogātvielas, sintētiskas garšvielas, mākslīgi aromatizatori un krāsotāji, kā arī piedevas, kas izraisa atkarību. Gaļa un piens iegūti rūpnieciskās fermās, kurās lopus baro ar hormonu preparātiem, antibiotikām un citām piedevām, kuras grauj patērētāju veselību; ilgstoši lietojot šādu produkciju, cilvēki slimo un spiesti dzert zāles. Protams, importētas zāles;

- pārtikas piegādātāji ir ofšoros reģistrētas firmas, kuras Latvijai nemaksā nodokļus. Iespējams, ka ofšoros reģistrēti ir arī paši lielveikalu tīkli.

Turklāt arī paši lielveikali lielākoties pieder ārzemniekiem, tie diskriminē Latvijas produktus, diktē vietējiem iepirkuma cenu, iepludina Latvijā ārvalstu preces, uzliek savām precēm nesamērīgi lielu tirdzniecības uzcenojumu. Tieši tāpēc, lai gan ir augsts lata apmaiņas kurss, cenas Latvijas veikalos ir lielākas nekā mūsu kaimiņvalstīs.

Zināms, ka peļņa tirdzniecības jomā ir lielāka nekā ražošanā. Iepērkoties ārzemniekiem piederošos veikalos, šī tirdzniecības peļņa no Latvijas aizplūst. Ja mēs būtu saglabājuši uzticību vietējiem veikaliem, peļņa paliktu Latvijā un vietējās pašvaldībās, bagātinot mūs visus.

Arī veikalos darbojas tā pati likumsakarība, kas skolu ēdnīcās. Pērkot Latvijas preci, mēs uzturam darbavietas Latvijā, palielinām nodokļu ieņēmumus, vairojam savu līdzpilsoņu turību, ceļam Latvijas sabiedrības labklājību, dodam iespēju vietējiem uzņēmējiem. Ja mēs pērkam šķietami lētākās ārvalstu preces, mēs īstermiņā ietaupām dažus santīmus, bet ilgtermiņā likvidējam darbavietas un turību Latvijā, kā arī, protams, radām darbavietas tajās valstīs, kuru produkciju iepērkam. Līdz ar to mēs atņemam darbavietas paši saviem bērniem un aplaupām paši sevi. Cik gudra ir tāda stratēģija, spriediet paši.

Ja ieejam rūpniecības preču nodaļā vai veikalā, aina ir vēl bēdīgāka, jo tur Latvijas preču gandrīz nav. Iepērkoties šajos veikalos, mēs radām un uzturam darbavietas ārvalstīs, ceļam šo valstu labklājību, sevi nolemjot nabadzībai, bezdarbam un depopulācijai.

Bet kas notiek būvniecības un infrastruktūras jomās? Latvijai ir visas izejvielas, lai ražotu būvmateriālus, bet realitātē tā pati aina: lietojam galvenokārt ievestus būvmateriālus un iekārtas. Ļoti reti izmantojam vietējo produkciju.

Ienāksim grāmatveikalā. Jā, lielākoties grāmatas ir iespiestas Latvijā, taču tās iespiestas uz importēta papīra un ar importētām krāsām. Arī skolnieku burtnīcas tiek importētas un apzīmētas ar ārvalstu reklāmām. Kā to savienot ar faktu, ka Latvijai vismaz teorētiski pieder lieli mežu resursi?

Bet labi, ieslēgsim savu importēto televizoru un izvēlēsimies kādu no Latvijas kanāliem. Vismaz šajos kanālos taču varētu gaidīt Latvijas produkciju? Diemžēl arī šajā gadījumā jāviļas. Gandrīz visas filmas ir importētas. Neskaitāmie šovi it kā tiek raidīti latviešu valodā, taču arī tie ir iepirkti kaut kur Amerikā, par tiem maksājam licences maksas un autortiesības. Tikai daži raidījumi patiešām veidoti Latvijā, bet arī par tiem jāpateicas reklāmām, pārsvarā ārvalstu reklāmām. Turklāt lielākā t.s. latviešu kanālu daļa pieder ārzemniekiem. Tātad arī TV peļņa aizplūst uz ārzemēm.

Tas pats vērojams Latvijas radio kanālos, pat sabiedriskajos. Tajos skan galvenokārt anglosakšu mūzika, par kuru mūsu valsts maksā autoratlīdzību ārzemniekiem. Arī caur radio mūsu kapitāls aizplūst uz ārzemēm un arī radiokanāli ir atkarīgi no ārvalstu reklāmdevējiem, tāpēc jau pēc definīcijas nevar būt brīvi.

Sakari? Arī šī stratēģiskā nozare faktiski pieder ārzemniekiem. Pērkam ne tikai ārzemju tehnoloģiju (mobilos telefonus), bet ārzemniekiem maksājam arī abonēšanas maksu.

Pat mūsu valsts nacionālie simboli (valsts karogs, pases, lati, akcīzes markas un pat trolejbusa biļetes) tiek ražoti ārvalstīs.

Tā varētu turpināt visu mūsu jomu analīzi un nonākt pie līdzīgiem rezultātiem.

Kā mūs izsūc ārvalstu bankas

Bankas modernajā laikmetā ar savu nodevu (komisijas maksu) apliek gandrīz katru mūsu maksājumu - gan privātpersonām, gan iestādēm un firmām. Diemžēl no bankām izvairīties nevaram, jo administratīvi noteikts, ka savu algu, pensijas vai pabalstus varam saņemt tikai caur bankām, un arī savus maksājumus (piemēram, komunālos) varam veikt tikai caur bankām. Maksu bankas ņem arī par kontu apkalpošanu un citiem pakalpojumiem. Bankām līdzīgu darbību veic arī apdrošināšanas aģentūras, kuru galvenais biznesa mērķis tāpat ir maksimāla peļņa.

Kad mūsu bēdu ekonomisti cēla trauksmi par ekonomikas pārkaršanu, viņi, protams, pūta pīlītes, jo, kā jau nojaušat, Latvijai faktiski nav savas ekonomikas. Ar ekonomikas pārkaršanu šie ideoloģiskie darbinieki domāja banku uzpūsto spekulāciju burbuli, kurš izpaudās arī kā liela inflācija, no kuras cieta katrs. Kad bruka banku uzpūstā parādu piramīda (parādu piramīda, tāpat kā noguldījumu piramīda, ir krāpnieciska shēma, par kuru normālās valstīs tiesā), aplaupīšanai tikām pakļauti visi - arī tie, kas nekad nav ņēmuši banku kredītus. Tā vietā, lai izmeklētu šo banku afēru, noteiktu baņķieru atbildību un no tiem piedzītu zaudējumus, Latvijas politiķi izvēlējās šīs bankas glābt no bankrota uz Latvijas nodokļu maksātāju rēķina: arvien turpina griezt budžeta izdevumus, celt nodokļus, mazināt algas, iedzīt bankrotā uzņēmumus, aizņemties jaunus parādus.

Latvijā ir viena valsts banka, kuru sauc par Hipotēku banku. Taču ne jau tajā savus kontus parasti atver pašvaldības un pati valsts. Arī banku sfērā dominē ārvalstu bankas. Daļēji vietējā, bet faktiski starptautiskā bija arī Parex banka, tās pārņemšanas dokumenti arvien ir aizslepenoti.

Tātad arī pelnītā un krāpnieciski izkrāptā banku peļņa tiek ārzemniekiem. Turklāt šie ārzemnieki mūsu tautsaimniecību praktiski nekreditē, bet kreditē uz importu balstītu patēriņu, kā arī uzpūš spekulatīvus burbuļus. Arī ārvalstu banku ielaišana Latvijā ir viens no galvenajiem faktoriem, kas iznīcina mūsu darbavietas, bet finansē darbavietas ārvalstīs.

Ja palūkojamies apkārt, Latvijā gandrīz nav produktīvu darbavietu ražošanas sektorā. Ir darbavietas valsts pārvaldē un dažādās apkalpošanas jomās. Turklāt mūsu birokrātiskais aparāts ir pārlieku uzpūsts un apkalpo tos, kam pieder Latvijas uzņēmumi, tātad galvenokārt tos pašus ārzemniekus.

Kā var pastāvēt valsts, kas gandrīz neko neražo?

Ilgstoši tāda valsts pastāvēt nevar, bet eksistēt kādu laiku var. Par to liecina arī 20 mūsu valsts lejupslīdes gadi.

Protams, arī līdzsvarotas suverēnas valstis daļu produkcijas importē. Tas nav nekas slikts, ja vien tiek ievērots saprātīgs līdzsvars starp importu un eksportu. Lai kaut ko importētu, kaut kas līdzīgā apjomā jāeksportē. Šis līdzsvars vai tā trūkums atspoguļojas valsts ārējās tirdzniecības bilancē. Latvijai šī bilance visus 20 pastāvēšanas gadus, protams, bijusi krasi negatīva.

Latvija ir absolūti disfunkcionāla valsts ar tīri simboliskām suverenitātes pazīmēm. Tai piemīt visas klasiskās kolonijas pazīmes.

Lai turpinātu eksistēt, Latvija spiesta savus resursus un uzņēmumus pārdot ārzemniekiem, kā arī uzņemties arvien augošus parādus. Tiek lēsts, ka apmēram 80% mūsu resursu jau ir izpārdoti ārzemniekiem. Tas mums ļāva eksistēt šos 20 gadus. Variet paši parēķināt, cik gadus vēl varēsim eksistēt, izpārdodot atlikušos 20%?

Taču vissmagākā maksa par tādu eksistenci "brīvā tirgus" paradīzē ir mūsu cilvēku resursi. Tieši ar tirgus reformu sākšanu 1991. gadā sākās mūsu demogrāfiskā katastrofa. Līdz šim "brīvā tirgus" ideoloģijai esam upurējuši ap 600 000 nedzimušu bērnu. Atteikušies no savas ražošanas, mēs esam spiesti eksportēt cilvēkus - pārsvarā savus bērnus. Arī viņi arvien augošā daudzumā nu ir spiesti kā lēts darbaspēks strādāt citu valstu labā, celt citu valstu labklājību.

Tikko BNS publicējusi pētījuma rezultātus par to, ka pēdējos 20 gados iedzīvotāju skaits Baltijas valstīs samazinājies par 1,5 miljoniem cilvēku. Apmēram tikpat daudz cilvēku pirms tirgus reformām apdzīvoja Igauniju. "Brīvā tirgus" efekts Baltijas valstīs ir tāds pats, kā kad Igaunijai 1991. gadā būtu uzmesta neitronu bumba, nonāvējot visus iedzīvotājus.

Vai politiķi un partijas par šīm lietām vispār runā un domā? Protams, ka nē. Lai gan daudzas valstis, globālajai krīzei sākoties, pastiprinājušas savu iekšējo tirgu aizsardzību, Latvija arvien izmisīgi turas pie "brīvā tirgus" dogmām un grib būt ticīgāka par pašu pāvestu.

Uz ko šie politiķi cer? - Uz to, ka vēl pagūs iztirgot atlikušos 20% Latvijas resursu (Latvenergo, mežus, dzelzceļu u.c.), par to iekasēt komisijas naudu un pēc tam... tad jau redzēs. Varbūt arī paši pārcelsies uz ārzemēm, kur jau iepirkti īpašumi un atvērti banku konti.

Kāpēc tika atlaista 10. Saeima un tagad tiek rīkotas ārkārtas vēlēšanas? Tāpēc, ka dažas partijas, kuras tagad apsaukā par oligarhu partijām, kavēja Latvijas izpārdošanu un valsts budžeta griešanu. Ar lielu reklāmu izveidojot t.s. Zatlera reformu partiju, Sorosa frakcija ("Vienotība", TB/LNNK/LV u.c.) nākamajā Saeimā cer savākt pārliecinošu vairākumu (virs 50%), lai bez vērā ņemamiem traucējumiem veiktu vēl radikālāku budžeta griešanu un ātri izpārdotu ārzemniekiem atlikušos objektus un resursus.

"Demogrāfiskā ziema" pārņēmusi visu Eiropu

Bijušais "Dienas Biznesa" redaktors Juris Paiders jau pirms Latvijas iekļaušanas ES precīzi prognozēja, ka viens no galvenajiem ES mērķiem ir tikt pie lētā Latvijas darbaspēka. Kāpēc?

Ja interesējaties par Rietumeiropu, tad būsiet dzirdējuši, ka populārākais vārds, ko vairākās ES vecajās dalībvalstīs piešķir jaundzimušajiem bērniem, ir Muhameds. Ja kādā no rietumvalstīm ienāksiet bērnu preču veikalā, tur redzēsiet galvenokārt musulmaņu sievietes. Līdzīga aina pavērsies Rietumeiropas skolās un lielāko pilsētu ielās. Kristīgās baznīcas Eiropā paliek tukšas un tiek slēgtas, kamēr musulmaņu mošejās trūkst vietas, tāpēc liela dievlūdzēju daļa savus rituālus izpilda uz ielas - kvartālā ap mošeju.

Lieta tā, ka Rietumeiropa strauji izmirst. Ja neskaita iebraucējus, uz vienu sievieti Rietumeiropā dzimst nedaudz vairāk par vienu bērnu (skat. dzimstības karti, kurā gan atspoguļota tikai vidējā dzimstība, nenorādot etnisko vai reliģisko piederību). Tas nozīmē, ka ar katru paaudzi īsto eiropiešu skaits samazinās uz pusi. Vēl pāris desmitgades, un ierasto sabiedroto vietā Rietumos būs musulmaņu valstis vai apvienotais Eiropas kalifāts. Jau tagad musulmaņi faktiski nosaka toni Rietumeiropas pilsētās un valstu pārvaldē. Mazskaitlīgie eiropiešu bērni vai nu nīkuļo pie datoriem un citām postmodernajām izklaidēm, vai arī paši pāriet uz islamticību. Turklāt musulmaņu jaunieši Eiropas kārtībā neintegrējas, dzīvo pēc saviem likumiem un ir ļoti vitāli, ja salīdzina ar vietējiem.

Nevis Eiropa integrē iebraucējus, bet iebraucēji integrē vietējos. Ja parastajās ziņās par to maz dzirdam, tad tikai tāpēc, ka politkorektuma un multikulturālisma kults neļauj lietas saukt to īstajos vārdos. Kad dzirdat teikumu par "Francijas jauniešiem", tad ar to visdrīzāk jāsaprot, ka runa ir tieši par Francijas musulmaņu jauniešiem.

Eiropa ar savu bojāeju, šķiet, jau ir samierinājusies, vien cer savas pēdējās mirstamdienas pavadīt ierastajā patērētājkultūras komfortā. Taču izskatās, ka arī tas neizdosies, jo ES eksperiments sabrūk ne vien demogrāfiski, bet finansiāli un saimnieciski. Tur, kur mūsu iztēlē vēl nesen bija Rietumeiropa, nekad vairs nebūs tā, kā bijis.

Vai Latvija arī gatava noiet no vēstures skatuves līdz ar Rietumeiropu?

Vai tomēr meklēsim savu attīstības ceļu?