Pēteris Apinis: LOK paziņo, ka Latvijā tautas sporta nav  (112)

Šodien Latvijā pasniedz balvas par gada panākumiem sportā. Tāds svinīgs un skaists brīdis, kurā visiem būtu priekā jāvicina valsts karodziņi un dažubrīd jānodzied valsts himna. Diemžēl šogad ar šo pasākumu Latvijas Olimpiskā komiteja paziņojusi, ka Latvijā nav tautas sporta, bet ja ir – mēs to iznīcināsim. Ja 12 tūkstoši cilvēku Latvijā nodarbojas ar orientēšanās sportu, turklāt dara to aktīvi, tad Latvijas Olimpiskā komiteja paziņo – orientēšanās sporta nav.

Ikdienas lasām vienas vai otras federācijas pamatotas raudas, ka valsts piešķir pārlieku maz naudas sportam. Dažu komandu spēļu pārstāvji paziņo, ka nauda būtu jādod tikai un vienīgi bagātajiem klubiem.

Latvijas valstij un pašvaldībām būtu jādomā, kā visus Latvijas bērnus iesaistīt sporta nodarbībās. Otrkārt, kā vecākas paaudzes cilvēkus iesaistīt sporta nodarbībās. Latvija varētu visu sportam paredzēto naudu izdalīt viena F1 pilota apmācībai un aprīkojumam, un pat tad lāga nepietiktu – nāktos vizināties peletona astē. Latvija par visu sportam paredzēto naudu var uzcelt vēl vienu arēnu „Rīga” par 40 miljoniem latu, vēl atdodot pašvaldību zemi. Arēna nonāks notiesātā Ivanova rīcībā, bet vēlāk to mantos kāda privātbanka, bet uz tās ledus vienlaikus varēs rosīties 15 sportiski cilvēki ledus laukumā (seši hokejisti no katras komandas un trīs tiesneši). Mēs varam uzbūvēt vēl vienu bobsleja un kamaniņu trasi, un tad mums pietiks caurlaidības, lai uztrenētu vēl divas bobsleja komandas un vēl sešus skeletonistus.

Ja valsts spēj izdalīt tikai dažus miljonus latu bērnu sportam ik gadu, tad racionālākais tomēr ir bērnu un jaunatnes sporta skolu atbalstīšana, kur daudzi bērni trenējas vieglatlētikā, peldēšanā, sporta spēlēs, orientēšanās sportā un citos, ievērojami lētākos sporta veidos. Pasaules literatūra tomēr apgalvo, ka lētākais sporta veids esot futbols, kur desmit puišeļiem pietiek ar vienu bumbu un četrām skolas somām vārtu vietā.

Latvijas Olimpiskās komitejas un Izglītības ministrijas Sporta pārvaldes izpratne par sportu balstās uz trim vaļiem. Pirmais saka – būvēsim sporta halles un būves. Pēc tam visa novada sporta nauda tiek iztērēta telpu uzturēšanai, bet sporta skola skolotāji saņem minimālo algu. Otrs valis ir vēlme uzturēt dažas profesionālas meistarkomandas hokejā, basketbolā, bet visvairāk futbolā, kurās vairāk vai mazāk spēlēs ārzemnieki, bet pašmāju sportisti tos atbalsta labākajā gadījumā arēnā ar bungām, sliktākajā – pie televizora siltās čībās ar alus kausu rokās. Trešais ir aizvest uz olimpiādi visus, ko spējam, kas ir izpildījis jebkādu normatīvu, zaudē tiklīdz iznācis arēnā. Šī olimpisko spēļu glorifikācija nav nekas cits, kā vēlme aizvest uz Londonu (Sočiem, Riodežaneiro) vismaz desmit funkcionārus uz sportistu rēķina.

Droši vien es nebūtu sācis par šo rakstīt un mierīgi atstājis visu Latvijā kā bijis, ja ne fakts, ka Alūksnes orientierists Edgars Bertuks uzvarēja pasaules čempionātu un ieguva vēl bronzas medaļu, visu gadu bija pasaules sacensību galvgalā un, gadu noslēdzot, 4600 ekspertu balsojumā tika atzīts par Pasaules gada orientieristu. Kopā ar viņu par Pasaules gada orientieristi tika atzīta šveiciete Simona Niggli, kura vienlaikus tika atzīta arī par Šveices populārāko sportistu, apsteidzot, piemēram, tenisistu Rodžeru Federeru. Latvijas Olimpiskā komiteja Edgaru Bertuku pat nenominēja gada populārākā sportista titulam. Vienkārši nenominēja, jo baidījās, ka organizētie orientieristi tiešām viņu par gada sportistu ievēlēs.

Orientēšanās sportā, kur pasaulē trenējas vairāk cilvēku nekā hokejā, Latvijai ir pasaules čempions Edgars Bertuks, mums ir tautas sacensības „Magnēts”, kur trīsreiz nedēļā piedalās vairāk nekā tūkstotis cilvēku, mums ir tūkstošiem aktīvu, sportisku bērnu Latvijas novadu skolās, mums ir izlase, kurā visi dalībnieki ir ar augstāko izglītību vai studē. Mums ir stafetes komanda, kas allaž finišē Pasaules čempionāta sešniekā. Bet kas būtiskākais –, Pasaules čempionātā uzvarot skeletonistam, Latvijā skeletonistu skaitu var pieaudzēt par pieciem sportistiem (vairāk nepieļauj trases caurlaidība, jo jātrenējas ir arī bobslejistiem, kamaniņu braucējiem), uzvarot Edgaram Bertukam, skolas vecuma orientieristu skaits pieaudzis par daudziem simtiem.

Nākamgad Latvijas orientieristi piedalīsies Pasaules spēlēs, kas notiek gadu pēc olimpiskajām spēlēm un kurās stiprākos noskaidro tādi neolimpiskie sporta veidi kā krikets, izpletņlēkšana (komandā 80 dalībnieku), amerikāņu futbols, sporta dejas. Gluži kā Olimpiskajām spēlēm ir ļoti nopietna atlase un var piedalīties tikai astoņas stiprākās komandas uz zemeslodes.

Latvijas Olimpiskā komiteja centās atbildēt uz jautājumu, kas Latvijai ir svarīgāks – jaunas arēnas celtniecība, funkcionāru brauciens uz Londonu kopā ar 46 sportistiem, draudzība ar lielo federāciju vadītājiem miljonāriem vai bērnu sports, tautas sports un veselība, ko rada sportošana.

Daudz laimes Latvijas sports! Mēs tiešām lepojamies ar Mārci Štrombergu un būtu balsojuši par viņu. Mēs apskaužam riteņbraucējus par Ivo Lakuču, ja mums būtu tāds treneris, mēs vinnētu arī Pasaules čempionātos vīru un sievu stafetes. Cepuri nost Mārtiņa Pļaviņa / Jāņa Šmēdiņa un viņu trenera Aigara Birzuļa priekšā. Bet kaut kā vairs cepuri nevar noņemt Olimpiskās komitejas funkcionāru priekšā, kas nudien darbojas pret tautas sportu un tautas veselību.