Savā pašreizējā dzīves situācijā jūtos bezpalīdzīga. Mana sirds ir pilna no pārestības, kādu mana ģimene un galvenokārt mazbērni ir spiesti šobrīd piedzīvot. Neredzu veidu kā citādi vēl varētu pasargāt savus mazbērnus un ģimeni no vardarbības, ko pēdējā mēneša laikā esam piedzīvojuši no … Valmieras bāriņtiesas puses. Uzskatu, ka beidzot par sociālo dienestu visatļautību jāsāk runāt skaļi nevis tikai pa kaktiem. Tagad es saprotu un izbaudu līdz mielēm citu līdzcilvēku draudzīgi izteiktos mājienus par to, ka ar sociālajiem dienestiem, īpaši krīzes centru, gan nevajag saistīties. Ja man kāds būtu teicis, ka sociālie dienesti nodarbojas ar ģimeņu terorizēšanu, nevis palīdz, man būtu grūti noticēt. Varbūt tāpēc ģimeņu sociālās palīdzības slava tiek nodota no cilvēka uz cilvēku čukstus zem četrām acīm. Pazemojums neļauj runāt skaļāk. Arī nabadzība nav tas, ar ko cilvēki iet uz tirgu plātīties. Un nebūtu bijis tās, mēs diezin vai būtu nonākuši pašreizējā situācijā. Pastāstīšu nedaudz sīkāk par to, ko esam spiesti piedzīvot.
Esmu strādājoša vecmāmiņa pirmspensijas vecumā. Dzīvoju Valmierā vienistabas dzīvoklī ar savu pieaugušo dēlu, kuram nu jau izveidojusies ģimene. Tā nu mēs dzīvojam reizēm četri, reizēm pieci vienistabas dzīvoklī. Dēls bieži vien braukā 'piehaltūrēt' celtniecībā, lai nodrošinātu iztiku savai ģimenei. Tā nu ir sanācis, ka atbildība bija jāuzņemas ātrāk nekā viņš bija papūlējies nokārtot savu patstāvīgo dzīvi un mājvietu, un to pēdējos gados ir aizvien grūtāk un neiespējamāk nodrošināt, ja ienākumi nav tik lieli un regulāri. Dzīvokli, grozies kā gribi, īrēt atsevišķi neiznāk. Vasarā var izlīdzēties ar dārza māju, ziemas garie mēneši jāpavada saspiestībā. Tā kā bērni ir mazi, tad ir gandrīz neiespējami šobrīd kaut ko mainīt.
Šovasar mazdēliņam palika divi gadi un rudenī pienāca rinda uz bērnudārzu, bet meitenei jau pieci, kad obligāti jāuzsāk pirmsskolas izglītība. Domājām, ka beidzot ir pienācis tas brīdis, kad arī dēla sieva varēs sākt meklēt darbu, papildināt ģimenes budžetu un jaunā ģimene beidzot varētu sākt domāt par iespēju izrauties no šaurības, kādā dzīvojam. Cerētās dzīves nokārtošanās vietā, esam iekūlušies vēl grūtākā dzīves situācijā. Manu mazbērnu vecākiem Valmieras bāriņtiesa vēlas atņemt vecāku tiesības. Kā līdz tam mēs nonācām, lasiet zemāk.
Mazdēlam bērnudārzā iejusties bija ļoti grūti. Histērija un raudāšana bija katras dienas sākums. Ar citiem bērniem viņš arī negribēja īsti spēlēties. Lai nebūtu asaru un puņķu, kad no rītiem bērnudārzā jāatvadās no mammas, mazdēliņu uz bērnudārzu sāku vest es un palikt bērnudārzā viņam jau bija vieglāk, taču atnākot mājās bērns vecākiem izrādīja savu neapmierinātību, histēriski raudot un dauzot pieri pret grīdu. Tā kā naudas ļoti trūkst, tad nevaram atļauties greznību vienam no vecākiem vēl ilgāk sēdēt mājās. Raudāšana un niķi turpinājās.
Bērnudārza audzinātājas ieteica mammai aiziet pie bērnudārza psiholoģes, bet tieši tajās dienās viņai bija nodarbības 'bezdarbniekos', kuras izlaist nav vēlams. Tikmēr turpinājās histērijas, auga arī vecāku izmisums un neapmierinātība ar bērna kaprīzo uzvedību. Vienā vakarā, kad mazbērns kārtējo reizi stundām ilgi bija raudājis un gražojies, tēvs paņēma un nopēra savu dēlu (lūdzu, nejauciet ar piekaušanu). Ģimenē izraisījās pamatīgs strīds par piemēroto audzināšanas metodi. Diskusija beidzās ar dēla teikto: "Ja jums kaut kas nepatīk, tad ejiet vien pie saviem gudrajiem psihologiem!" Lai nu kā tur būtu, bet nākamajā nedēļā mazdēls sāka iet uz bērnudārzu bez pretenzijām. Bija pagājis jau mēnesis un mēs nospriedām, ka laikam taču beidzot būs apradis ar bērnudārzu un pieņēmis, ka tur pa dienu jāuzturas. Mājās priecājāmies par zīmējumiem un krāsošanas darbiņiem, kurus mazbērns nodarbībās veic, tomēr paturējām prātā, ka varbūt tomēr vajadzētu aiziet pie bērnu psihologa.
Ģimenes ārsts iedeva nosūtījumu pie bērnu neirologa. Mamma ar speciālistu runāja vaļsirdīgi, izstāstot gan par grūtajiem ikdienas apstākļiem, asākiem vārdiem, kas šaurībā dzīvojot un santīmus skaitot, mēdz uzrasties kā no 'skaidrām debesīm' un tēva straujo dabu. Beidzot saruna nonāca pie bērna kreņķiem un mamma pastāstīja, ka bērns ticis nopērts ar siksnu. Speciāliste sāka klaigāt: "Tā ir vardarbība ģimenē!" Viņa tūlīt ķērās klāt bērnam, lai vilktu nost bikses un skatītos, vai dibens nav nozilināts. Puns pierē no galvas sišanas vēl nebija īsti nogājis un, atceroties pēriena mācību, puika savu dibenu īpaši piesargāja. Bērns, protams, neļāvās sevi svešajai tantei izģērbt. Tad ārste mēģināja pielabināties ar mantiņām, kuras bērns no svešā cilvēka, kas viņu aizskar, nevēlējās pieņemt. Speciāliste turpināja piepaceltā balsī skandināt: "Tā ir vardarbība, tūlīt ziņošu bāriņtiesai!". Un beigās speciāliste teica: "Jums būs nepatikšanas!" Viņa turpat kabinetā pacēla klausuli un izdarīja to, ko solīja. Tas bija sākums virknei notikumu, kuru rezultātā mums ir sabojāti Ziemassvētki, bērni ir kļuvuši ļoti tramīgi, naktīs mostas un raud. Varam sevi mierināt vien ar to, ka bērniem nav jāsāk nesāt pamperi. Tālākie notikumi risinās kā seriālā.
Pēc dažām dienām, nākot vakarā mājās no darba, mani kāpņutelpā uzrunāja divi nepazīstami cilvēki. Viņiem steidzīgi jārunājot ar bērnu vecākiem. Uzzinājuši, ka viņu tobrīd nav mājās, viņi paziņoja, ka mātei steidzami jāierodas uz vizīti pie tās pašas bērnu neiroloģes. Tā kā pie speciālistes vizīte bija pieteikta decembra otrajā pusē, tad šāda steidzināšana 'iet tūlīt' un vēl no sociālo darbinieku puses likās dīvaina. Pēc dažām dienām, kad mazbērns bija aizvests uz bērnudārzu, atskanēja durvju zvans un tur stāvēja jau trīs sociālie darbinieki. Neko ļaunu nedomājot, aicināju viņus iekšā. Lai jau apskatās, kā mēs te dzīvojam. Ciemiņi nevilcinoties situāciju ātri pārņēma savās rokās. Mani aizsūtīja uz virtuvi, droši devās uz istabu un jau noteicošā tonī sāka bērt: "Kāda jums te situācija ģimenē? Jums te notiek vardarbība! Jums tūlīt jāraksta iesniegums, ka ir notikusi vardarbība un, ja nerakstīsi iesniegumu, bērnus izņemsim no ģimenes un ieliksim krīzes centrā un nevarēsi ar viņiem tikties!" No šādas agresīvas uzstājības mātei rokas sāka trīcēt un viņa saprata, ka jāraksta, ko liek, citādi bērnus viņai neredzēt. Tā nu viņa rakstīja, ko viņai diktē, iesniegumā lūdzot palīdzību no krīzes centra. Sociālie darbinieki, redzot, ka māte tikko spēj rakstīt, viņu mierināja, sakot, ka tas nepieciešams, lai varētu saņemt psihologa palīdzību un nodarbības un tās ir krīzes centrā. Tur viņa varēs kopā ar bērniem uzturēties nodarbību laikā, nākt uz mājām, kad vēlas, bērni varēs iet uz bērnudārzu u.tml. Tā teikt, pilns pakalpojumu un labumu grozs. Meita, kura tobrīd bija slima, to visu redzot, steidzās pie manis sakot, ka mammai atnākušie cilvēki dara pāri. Bijām šokā! Tomēr abas saģērbās un tika nogādātas Valmieras krīzes centrā. Sociālie darbinieki no bērnudārza aizgādāja uz krīzes centru arī otru bērnu.
Krīzes centrā dēla sieva secināja, ka noteikumi ir krietni citādāki nekā solīts. Mātei ar bērnu jāuzturas mazā istabiņā ar divstāvīgām gultām, kuru nedrīkst atstāt. Uz kopīgo telpu drīkst aiziet tikai ar atļauju, ārā drīkst pastaigāties tikai sociālo darbinieku uzraudzībā. Uz mājām doties nevarēja un arī uz bērnudārzu, kuru tikko mazdēls bija pieņēmis, nevarēja iet. Mammai savukārt bija jāapmeklē nodarbības. Ierastais ritms bija izjaukts. Bērniem bija grūti saprast, kāpēc nevar iet ārā no istabas, kāpēc tur jāuzturas, bet kamēr mamma blakus telpā bija uz nodarbībām, fonā nācās klausīties bērnu histērisko raudāšanu. Krīzes centra vadībai atbilde bērnu trauksmei un izmisīgai raudāšanai bija skaidra: "Tas tāpēc, ka viņi cietuši no vardarbības. Lai izkliedzas, gan pāries!" Pēc četrām dienām bija skaidrs, ka psiholoģiskā palīdzība ir tiktāl traumējusi bērnus un arī pašu, ka nosaucama par vistīrāko vardarbību. Krīzes centrs tiks atstāts. Bērnu tēvs aizgāja uz policiju un uzrakstīja iesniegumu lietas ierosināšanai par nekumīgo sociālo darbinieku rīcību. Policiju lietu ierosināt atteica, jo formāli nekas nelikumīgs nav ticis darīts un teica, ka pretenziju gadījumā pret sociālo darbinieku darbu jāvēršas bāriņtiesā.
Drīz vien sekoja aicinājums ierasties uz bāriņtiesu, lai izrunātu radušos situāciju. Uzrakstījām bāriņtiesā iesniegumu, ka varam garantēt bērniem drošību mājās. Šajā vietā stāsts varētu arī beigties un mēs to varētu atcerēties kā pārspīlētu sociālo dienestu reakciju, kas pamatīgi izbojājis mūsu ikdienas ritmu un 'jādzīvo vien tālāk'… Diemžēl ar to vēl viss nebeidzās. Tikai dažas dienas pēc iesnieguma uzrakstīšanas bāriņtiesai ap to laiku, kad policija bija oficiāli izbeigusi izmeklēšanu par bāriņtiesas darbu, mājās atskanēja telefona zvans un kategorisks paziņojums, ka tūlīt ar bērniem jāierodas bāriņtiesā. Vecākā meita bija mājās slima, bet mazdēls bija bērnudārzā, tāpēc tika teikts, ka ierasties nav iespējams. No sarunas toņa, nojaušot ko nelāgu, mazdēla tēvs ātri devās uz bērnudārzu izņemt savu dēlu, kur arī uzzināja, ka sociālais dienests jau zvanījis un teicis, ka grasās braukt un bērnu izņemt, lai vestu uz krīzes centru. Šoks un pilnīga nesapratne! Tie ir vārdi, ar kuriem var raksturot tā brīža sajūtas.
Vakarā pie durvīm mūs gaidīja jau bāriņtiesas vadītāja vietnieks ar policijas pārstāvi. Viņi esot atbraukuši izņemt bērnus no ģimenes. !?! Ģimene nevarot garantēt bērniem drošību. Iekšā viņus nelaidām. Prasījām pamatojumu. Mums gar degunu tiks novicināts papīrs un pēc teiktā varējām saprast, ka pats bāriņtiesas vadītāja vietnieks vienpersoniski pieņēmis lēmumu izņemt bērnus no ģimenes. Policijas pārstāvis mums paziņoja, ka izejot no dzīvokļa tiksim aizturēti. Atbildējām, ka, kamēr nebūs tiesas sankcijas, dzīvoklī nelaidīsim. Tā mūsu komunikācija tajā vakarā beidzās.
No rīta viss turpinājās. Lai kliedētu kāpņu telpā dežūrējošā policijas pārstāvja bažas, ielaidām dzīvoklī pārliecināties par apstākļiem. Protams, bērnus uz bērnudārzu kopš tā brīža nesūtām, jo saprotam, ka bāriņtiesa var vienkārši aizbraukt, paņemt bērnus un aizvest nezināmā virzienā. Ārā pastaigāties ar bērniem ejam ar bažām, ka tik neuzklūp un neatņem viņus uz lielas. Bērni uz bērnu dārzu neiet jau nedēļu un no tā, kas notiek un noticis kļuvuši nervozi, naktīs trūkstas no gultiņām un raud.
Mums uz rokas nav neviena dokumenta un neesam arī īsti iepazīstināti ar tiem, lai varētu saprast, kas ir pamatojums šādai bāriņtiesas rīcībai. Nav neviena slēdziena, kas varētu apstiprināt, ka bērniem būtu radīti kādi miesasbojājumi no pieaugušo puses, ja vien par tādu neuzskata punu pierē. Nav saprotama dienestu histērija.
Jā, mēs esam trūcīgi, bet bērni ir paēduši, apģērbti un aprūpēti. Mums nav viegli apstākļi, bet bērni mūsu ģimenē ir nevis apgrūtinājums, bet prieka avots. Mūsu dzīves apstākļus uzlabotu iespēja īrēt sociālo dzīvokli, darbs mammai. Sociālo dzīvokli pašvaldība atsaka, jo māte nav pierakstīta Valmierā. Par darba meklēšanu varam aizmirst. Dēlam jābūt gatavam aizstāvēt ģimeni jebkurā brīdī, tāpēc jāpārdomā, vai viņš var doties strādāt uz kādu attālāku būvobjektu. Mēs tikai tikko bijām pārvarējuši grūtības, kas saistītas ar bērna palaišanu bērnu dārzā...
Staigājot pa Valmieras ielām redzu noplukušus, neaprūpētus un ubagojošus bērnus, par kuriem nevienam nav daļas. Bet mums ir jābaidās iziet no mājas, jo ir sajūta, ka kāds var izdarīt to, kas ienāk prātā, nepaskaidrojot neko. Galvā man skan bāriņtiesas vadītāja vietnieka teiktais: "Mēs jūs mierā neliksim vēl gadu un panāksim, ka līdz 15. janvārim tiek atņemtas vecāku tiesības!" Ārprāts! Vai viņi patiešām ir nenormāli! Ko viņi dara? Man nekad dzīvē nebija bijis tik liels stress, ka nevaru vairākas dienas aizmigt. Vai patiešām sociālais statuss un zems ienākumu līmenis samazina cilvēktiesības. Nekā citādi kā par vardarbību nevaru nosaukt to, kas ticis un tiek pret mums vērsts šobrīd. Tā saucamie speciālisti darbojas kā 'traki suņi' - nevis sargā mūs, bet bezjēgā saplosa. Starp citu, pat no manas minimālās algas atvelk nodokļus visu šo dienestu un speciālistu izglītošanai un algošanai.
Esam izmisumā. Mums būtu ļoti nepieciešama palīdzība un aizsardzība no sociālo dienestu patvaļas. Mans dēls ir labs meistars. Varbūt kāds varat palīdzēt ar stabilu darbu? Mēs būtu ļoti pateicīgi par jebkāda veida atbalstu.
Vija