Tā viena nelaime izraisa citu. Aplis pēc apļa, bet rezultāts ir Latvijas lauku pārvēršanās par iztukšotu zemi, kur valda bezcerība un nolemtība. Vispirms panīkst attālākie novadi, tad palēnām iznīcība tuvojas lielākiem centriem. Piemēram, Pūres apkārtnē postaža vispirms skāra Lamiņus, kur cits pēc cita pazuda veikals, pasts, feldšera punkts. Tagad iznīcība tuvojas Zentenei, kas savulaik bija paliels pagasta centrs ar savu skolu, ambulanci, kultūras namu... Tagad brīnišķīgais, daudzām dabas rotām apveltītais novads pārvēršas par bēdu ieleju.
Tā visa Latvija pamazām iztukšojas. Tās iemītnieki dodas svešumā uz citām valstīm. Latviešu tauta palēnām izkūst Eiropas milzīgajā katlā.
Laukos - latvāņi, bet veikalos - poļu kartupeļi
Kā lielākais paradokss jāvērtē tas, ka situācijā, kad lauciniekiem nav darba, ka tūkstoši hektāru aizaug ar latvāņiem un usnēm, pircēji lielveikalos pērk poļu kartupeļus, Holandes tomātus, gurķus, kāpostus...
Rau, nedēļas beigās laucinieks, visbiežāk bezdarbnieks vai "simtlatnieks", saknapinājis pēdējos latiņus, noiet kājām vairākus kilometrus līdz autobusa pieturai, brauc uz pilsētu un sapērk lielas somas ar maizi, gaļu, dārzeņiem, kartupeļiem, pienu... Pēc tam, izkāpis no autobusa, smago nešļavu, tusdams stenēdams, stiepj uz savu mitekli.
Vismaz puse no sapirktā ir tāda produkcija, ko pats varētu sev sagādāt, ja vien papūlētos izmantot usnēm aizaugušo zemi turpat pie mājas sliekšņa. Diemžēl daudzi laucinieki to nedara. Vēl vairāk tādu, kas savu zemīti jau ir pārdevuši kādam dānim, vācietim vai holandietim, bet savus dēlus un meitas aizsūtījuši uz Īriju, kur tie strādā vistu fermās, siltumnīcās vai lopkautuvēs un ražo to produkciju, kas gala rezultātā nonāk Latvijā un lielās somās no pilsētām tiek stiepta arī uz lauku viensētām.
Kas radījis šo paradoksālo situāciju? Protams, bez vainas nav laucinieks pats, kas nevīžo parūpēties pats par sevi. Taču vēl lielākā mērā vainojamas līdzšinējās valdošās partijas, kas nav veicinājušas ražošanas attīstību. Ne pilsētā, ne vēl jo mazāk laukos. Taisni otrādi. Latvijas ceļa, tēvzemiešu, zaļzemnieku, Tautas partijas veidotās valdības, to deputāti parlamentā, ir aizstāvējuši pārprastu liberālismu un domājuši, ka Latvijai ražošana nav vajadzīga. Šīs politikas "spožākais veikums" bija cukura rūpniecības apzinātā sagraušana.
Tāpēc Latvijā izveidojusies situācija, ka ražot nav izdevīgi, vieglāk ir nopirkt to, kas izaudzēts citās zemēs. Latvijas lielākais tirgus – pārtikas tirgus – nodots importieru rokās, un tie, pilnībā ignorēdami nacionālās intereses, piegrūž to pilnu ar zemas kvalitātes ārzemju produkciju. Arī ar tādiem produktu veidiem, ko tikpat lēti, bet labākā kvalitātē varētu ražot tepat uz vietas. Lielveikalu tīkli sekmē viņu centienus. Tiem izdevīgākas preces, kas labi iesaiņotas, apstrādātas ar ķimikālijām, kas pagarina to tirgošanas laiku. Importieru lobētāji ik pa laikam pauž nicinošus vērtējumus par Latvijā ražoto pārtiku. Nupat visu Latviju šokēja uzbrukumi "Selgas" vafelēm, pirms tam līdzīga veida gara darbs bija "Sestdienā" publicētais palīgskolas līmeņa "pētījums" par Latvijas zemeņu slikto kvalitāti salīdzinājumā ar importa ogām.
Tie nav vienīgie uzbrukumi pašmāju pārtikas ražotājiem.
Tagad redzam, ka "lētais" imports kļuvis šausminoši dārgs. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tas iznīcina Latviju, ļaudīm atņem darbu un ienākumus, cilvēkus dzen svešumā un gala rezultātā bezjēdzīgu dara valsts pastāvēšanu.
Ja gribam apturēt lauku un visas Latvijas pagrimumu, jādara viss iespējamais, lai atgūtu pārtikas produktu iekšējo tirgu, kurā pašlaik dominē importa preces.
Kāpēc Eiropā lauki zeļ un plaukt?
Es labi saprotu, ka dzīvojot brīvā tirgus apstākļos, vietējo ražošanu nav iespējas stutēt ar muitas vai citām barjerām. Bet vai tas nenozīmē, ka valsts nevar citādā veidā atbalstīt savus ražotājus?
Acīmredzot var, jo citās Eiropas valstīs lauksaimniecība zeļ un plaukst.
Rau, intensīvās dārzkopības reģioni Polijā, Austrijā, Itālijā. Saimniecība pie saimniecības. Ābeļu, bumbieru, vīnogu dārzi plešas līdz pat katras mājas slieksnim. Katrs zemes pleķītis sakopts. Lielum lielākā daļa no saimniecībām nav lielāka par trim, pieciem hektāriem. Ja kāds apsaimnieko desmit hektāros, tad tas jau ir gandrīz lielražotājs. Daudzviet ne tikai audzē augļus, bet arī pārstrādā sulā, vīnā un citos produktos. Uzņem ciemiņus viesu mājā, ļauj pasēdēt omulīgā krodziņā.
No Austrijas, Vācijas, Itālijas laucinieki nebrauc prom darba un laimes meklējumos. Taisni otrādi. Ražas novākšanai aicina talciniekus no citām zemēm. Labi attīstītā dārzkopība darbu dod arī tiem, kuri saražoto produkciju tirgo, kuri piegādā un remontē vajadzīgo tehniku utt. Arī tiem, kas māca bērnus, ārstē slimniekus utt. Ciemats pie ciemata, pilsēta pie pilsētas, visas apdzīvotas, visiem pietiek darba un iztikas. Visur izmantots katrs sīkākais zemes pleķītis. Pat pie lepnas mājas ganās lopi. Visur dzīve pludot pludo. Tur neslēdz ne skolas, ne ambulances.
Līdzīga situācija varētu veidoties arī Latvijā. Esmu gandrīz 20 gadus dzīvojis laukos, nodarbojies ar augļkopību un varu droši teikt, ka arī mūsu lauki varētu būt līdzīgi ziedošam dārzam, nevis tuksnesim. Mums nav naftas, nav zelta raktuvju, bet ir zeme, milzīga nacionāla bagātība, kas diemžēl netiek novērtēta un izmantota. Tāpēc pagaidām ir tikai atsevišķas spēcīgas augļkopju saimniecības, kas, pateicoties īpašnieku neatlaidībai, veiksmīgi konkurē ar importa produktiem. Tādu saimniecību varētu būt nesalīdzināmi vairāk. Zemenes, smiltsērkšķi, āboli, upenes, dzērvenes, mellenes, tomāti, gurķi, sīpoli... – tas viss un vēl daudz kas cits varētu būt izaudzēts tādā apjomā, ka imports zaudētu jēgu.
Vienlaikus iespējama augļu, ogu pārstrāde turpat laukos. Sulas, vieglie vīni, žāvējumi, ievārījumi, dažāda veida konservi – vai šie mājražotāju produkti nevarētu vismaz daļēji aizstāt visu to, ko pašlaik importējam no Turcijas, Indijas un vēl nezin no kurienes, balstot citu zemju ekonomiku? Un kur vēl tādu produktu ražošana kā mājas sieri, gaļas izstrādājumi, zivis, sēnes, ārstniecības augi?... Laukos audzējamo, ražojamie, gatavojamo, cilvēku iztikai nepieciešamo produktu saraksts ir garš. Iespējas ir milzīgas. Diemžēl tās izmantotas tikai daļēji. Kāpēc? Tāpēc, ka Latvijā tikai pēdējos gados pēc ilgiem cīniņiem plašākas durvis pavērtas mājražošanai. Tāpēc, ka vēl aizvien ir daudz birokrātisku ierobežojumu, kas traucē gan ražošanu, gan tirgošanos. Tāpēc, ka Latvijā daudzviet ceļi grūti izbraucami, nav interneta. Un kur vēl nodokļi, kas jau pašā saknē nožņaudz jebkuru labu ieceri?
Un tāpēc veikalu plauktus aizpilda skaisti iesaiņota, bet ne visai veselīga no tālām zemēm vesta produkcija. Bet Lamiņi, Zentene un citi līdzīgi ciemati pārvēršas par cilvēku pamestām nomalēm, kur valda nolemtība un bezcerība.
"Sīkuļi" nav vajadzīgi?
Kā vēl viena smaga līdzšinējo valdību kļūda vērtējami centieni visu apvienot, centralizēt, koncentrēt. Bērnus mācīt lielos kombinātos! Slimniekus ārstēt tikai dažās lielās slimnīcās! Pienu, graudus, olas ražot milzīgās latifundijās, bet "sīkuļus" gremdēt, liedzot atbalstu, ko saņem "spēcīgie". Taču iepriekš raksturotā augļkopība būtu galvenokārt tikai sīkražošana. Te nav runa par miljonos skaitāmiem ienākumiem. Arī lielu pienesumu valsts budžetam tā diezin vai dotu. Tāpēc daudziem lauku politikas veidotājiem liekas, ka tā nav balstāma tāpat kā lielās saimniecības.
Bet vai tiešām vajadzīgas tikai latifundijas? Jā, graudu ražošanā, piena lopkopībā vajadzīgs plašums. Bet kāpēc lielajiem blakus nevar darboties 'sīkie", kas audzē saknes un augļus vai vēl kaut ko citu cilvēku iztikai vajadzīgu? Manuprāt, galvenais, ka ģimene dzīvo labklājībā, spēj labi izglītot savus bērnus, ka sakopj savu zemes stūrīti un nemūk prom uz Īriju. Sīkražošana vajadzīga tieši tādēļ, ka nodrošina darbu un iztikšanu daudziem cilvēkiem. Tās veicināšana nozīmē lauku vienmērīgu apdzīvošanu, piepildīšanu ar cilvēkiem. Lielražošana sekmē lētas produkcijas ieguvi lielos apjomos, taču vienlaikus tā iztukšo laukus, piespiež cilvēkus doties emigrācijā. Tieši tāpēc visur Eiropā balsta gan vienu, gan otru ražošanas veidu. Arī Latvijai to prasa Eiropas Savienības direktīvas un dažādu maksājumu noteikumi. Taču mūsējie "zaļzemnieku" vadītie lauku politikas noteicēji visiem iespējamiem veidiem mēģina ignorēt šo saprātīgo nostāju, izdabājot lielražotāju kaprīzēm. Par to liecina, piemēram, līdzekļu sadale lauku saimniecību modernizācijai. Nupat noslēdzies kārtējais posms, un tas liecina, ka atbalsts piešķirts galvenokārt lielajām graudu, piena ražotāju saimniecībām, kas labu tehniku maina pret vēl labāku. Bet augļkopji ar saviem plāniem paplašināt dārzus faktiski atstāti aiz borta. Kopumā, kā liecina aprēķini, vairāk nekā 70 procentu no Eiropas atbalsta līdzekļiem aiziet tikai divām nozarēm – piena lopkopībai un graudaudzēšanai, turklāt visvairāk tieši lielsaimniecībām.
Manuprāt, nebūtu jānoniecina arī naturālās saimniecības, kas izaudzē pašu galdam vajadzīgos pamatproduktus. Diemžēl pašlaik tās peļ visvairāk, un tāpēc laucinieks pat kartupeļus ved no pilsētas. Patiesībā arī naturālos ražotājus vajadzētu atbalstīt tāpat kā visus citus. Vai nav labi, ja, piemēram, pilsētā strādājošais, bet laukos dzīvojošais kopā ar saviem bērniem izaudzē sev saknes, saražo kaut ko no gaļas produktiem? Kas slikts, ja to dara pensionārs, kam vēl spēki kaulos? Vai to nevar darīt skolotājas vīrs, bijušais kolhoza agronoms, traktorists vai inženieris, kas, sabrūkot lielsaimniecībai, palicis bez darba? Galu galā vai naturālo saimniecību nevar turēt bezdarbnieks un simtlatnieks, sev vismaz kartupeļus izaudzēdams, kādu vistu vai trušu baru aprūpēdams?
Kur pārdot izaudzēto?
Taču ar produkcijas izaudzēšanu vien nepietiek, lai lauki attīstītos. Izaudzēto vajag arī pārdot. Daudziem augļkopjiem rokas ir nolaidušās arī tāpēc, ka pastāv milzīgas grūtības, lai saražoto nogādātu pie patērētāja.
Lielveikalos var iekļūt tikai daži lielākie augļu un sakņu audzētāji. Pārstrādes uzņēmumi ogas, augļus, saknes labprātāk ieved no Ķīnas un Latīņamerikas, vietējos labumus iepērk nelielā apjomā, turklāt piedāvā cenu, kas nav adekvāta ieguldītajam darbam.
Kas atliek sīkajam sakņu, augļu ražotājam? Latvijas tirgi!
Bet kas notiek tirgos, it īpaši Rīgas lielākajos tirgos? Diemžēl stihisku, nekontrolētu procesu rezultātā izveidojušies tādi apstākļi, ka arī te dominē importa produkcija, jo konkurences apstākļi nav vienlīdzīgi.
Mūsu augļkopji, tirgodami pašražotu produkciju, maksā visdažādākā veida nodokļus, viņus kontrolē un soda. Bet kādus nodokļus maksā tie, kuri milzīgiem furgoniem ieved citzemju kartupeļus, burkānus, ogas, augļus? Kādus nodokļus maksā tie, kuri šo produkciju pārdod tirgos, uzdodot par Latvijas zemē audzētu? Ielūkojieties Rīgas tirgos! Pilns Polijā audzētām zemenēm, tomātiem, kartupeļiem. Bet pircējam tiek klāstīts, ka tas viss ir nācis no Dobeles, Pūres, Talsiem.
Kāpēc valsts institūcijas neapkaro šo krāpšanu? Kāpēc neveido kārtību, lai Latvijas augļkopis būtu vienādā situācijā ar importieri? Kāpēc ļauj pārpircējiem krāpt pircējus? Kāpēc ļauj nemaksāt nodokļus? Kāpēc atstāj pašplūsmā ļoti svarīgo, plašo augļu un dārzeņu vairumtirdzniecības jomu, kurā apgrozās miljoni? Kāpēc nekāda atbildība netiek prasīta no tirdzniecības vietu administrācijas?
"Nakts tirgus" – Rīgā un Varšavā
Lai atdzīvotos Latvijas augļkopība, sākumam pietiktu ar to, ka Latvijas tirgos nodrošinātu vienlīdzīgas, taisnīgas konkurences apstākļus. Bet lai pamatīgāk sakārtotu augļu, dārzeņu vairumtirdzniecības jautājumus, Rīgā jādibina moderns tirdzniecības centrs, kas stātos līdzšinējā, tā sauktā, "nakts tirgus" vietā.
Pašreizējais mūros iespiestais par "nakts tirgu" sauktais tirgošanās placis ir liels atbalsts daudziem sīkajiem augļu, sakņu ražotājiem, lai arī izskatās visai noplucis un pat atbaidošs, lai arī tur vietējiem aktīvistiem grūti konkurēt ar importa produkciju. Valstij būtu vajadzējis atbalstīt centīgos, čaklos darba rūķus, kas savus labumus cenšas pārdot šajā vietā. Diemžēl nekas tāds netiek darīts. Patiesībā valsts pazemo šos cilvēkus, jo viņiem pašu audzētie gurķi, tomāti, dilles, mežā lasītās ogas jātirgo uz asfalta, putekļos, netīros kaktos, nožēlojamās būdās, šaurā teritorijā, kur mašīnas nevar iebraukt, kur smagas kastes jāpārnēsā rokām un vienlaikus jāmaksā itin barga nauda par sīku laukumiņu uz netīra asfalta. Rīgas "nakts tirgus" ir spilgts liecinājums tam, cik maz varas iestādes rūpējušās par saviem ražotājiem. Valsts iestādes no vietējiem ražotājiem nodokļus piedzen, bet neredz, ka pašreizējais "nakts tirgus" ir caurums, pa kuru Latvijā tiek sagrūsta importa produkcija, nemaksājot nekādus nodokļus.
Kādam jābūt "nakts tirgum"?
Lai to uzzinātu, vajadzētu aizbraukt kaut vai uz Varšavu, kuras pievārtē Polijas valdība kopā ar uzņēmējiem ir uzbūvējuši milzīgu tirdzniecības centru ar plašām hallēm, tūkstošos skaitāmām ērtām tirdzniecības vietām. Te rosība nerimst visu diennakti, katrs ražotājs civilizētos apstākļos var pārdot savu preci, bet sīktirgotājs un patērētājs – nopirkt. Te iespējama tirgotāju kontrole, elementāras kārtības ieviešana.
Kā derētu uz šo tirdzniecības vietu aizvest mūsu deputātus, zemkopības, ekonomikas ministriju ierēdņus! Lai paskatās, kā savus ražotājus atbalsta Polijas valdība. Kā redzams, lai to darītu, nav vajadzīga ne muita, ne citas brīvā tirgus apstākļos neiespējamas barjeras. Pietiek ar to, ka tiek veicināta savu ražotāju darbība. Mūsējie varas vīri uz Eiropu brauc bieži, bet acīmredzot labprātāk padzīvojas pa zvaigžņotām viesnīcām un smalkiem restūžiem. Tik "prastas vietas" kā tirgi nemēdz apmeklēt, tāpēc nezina, kāpēc Polijai gājušas secen visas krīzes, kāpēc Polija spēj ar saviem dārzeņiem un augļiem apgādāt visu Eiropu, arī Latviju diemžēl pagaidām pārliecinoši izkonkurējot mūsu pašu ražotājus.
Kooperatīvi
Kas vēl sekmē nelielo saimniecību darbību citās Eiropas valstīs? Ražotāju apvienības, kooperatīvi. Tie pieņem produkciju, šķiro, uzglabā, pārstrādā, eksportē. Domāju, ka arī Latvijai nav citu iespēju kā tikai šis citviet pārbaudītais ceļš – spēcīgu ražotāju apvienību veidošana. Pirmās brīvvalsts laikā visa piensaimniecība balstījās uz ražotāju un patērētāju kooperatīvo sadarbību. Diemžēl pašreizējā Latvijā pagātnes pieredze aizmirsta, kooperatīvi neveidojas. Gan tāpēc, ka ražotāji vēl nespēj apzināties to nozīmi, gan tāpēc, ka valsts atbalsts kooperatīviem nav pietiekams, gan tāpēc, ka darbojas spēki, kas bremzē to veidošanos. Šajā ziņā raksturīgs piemērs bija piensaimnieku mēģinājums apvienoties un būvēt pašiem savu piena pārstrādes rūpnīcu. Laucinieki vinnēja, šoreiz valdība atbalstīja viņu centienus, un tas ir viens no labākajiem pašreizējās valdības veikumiem lauksaimnieku labā. Augļkopjiem tik labi neveicas. Acīmredzot vajadzīgs lielāks valdības finansiālais un organizatoriskais atbalsts. Citādi sīkajiem, ar trūkumu karojošajiem ražotājiem ir bezgala grūti apvienoties. Bet tikai lieli kooperatīvi varētu organizēt pārstrādi, sadarbību ar lielveikaliem, eksportu.
Iespējams, pašreizējā Latvijas augļkopju asociācija, saņemot valsts palīdzību, varētu pārveidoties par plašu kooperatīvu sabiedrību, līdzīgu lieliski strādājošajam graudu ražotāju kooperatīvam.
Un ko pats laucinieks?
Diemžēl nekādi lauku darbi, nekāda rosība nav iespējama bez cilvēka paša aktivitātes. Valdība var sekmēt laucinieku aktivitātes, bet ne strādāt viņu pašu vietā. Galvenais jāparada pašiem.
Austrijā pat pie superlepnām mājām ganās lopi, zem viena jumta sadzīvo cilvēki un buļļi, austrietis nebaidās paņemt mēslu dakšas, lai pats savā saimniecībā izaudzētu to, kas liekams galdā. Diemžēl daudzos mūsu cilvēkos ieperinājies gan kūtrums, gan dižmanība, kas liek nicināt darbu, it īpaši tādu kā rakņāšanās pa zemi. Sak, es augstās skolās gājis, klavieres spēlēju, dzejot gribu... Labāk sals un trūkums, nekā ņemšanās pa melnu zemi, kas ir pārāk prasta manām smalkajām rokām. Tāds vīzdegunis labprātāk valdību palamās, uz pagastu pēc pabalsta aizskries, "simtlatniekos" ierakstīsies, bet pie lāpstas neķersies.
Veidot savu saimniecību? Ņemt kredītus, riskēt? Nē, nē, tad jau labāk uz Īriju. Tur viss uzreiz gatavs, pastrādā un saņem algu. Jā, taisnība. Nopelnīt vari. Bet vai arī nākotnē nopelnīsi? Vai nebūsi viļņu mētāta skaida, kas atkarīga no katra vēja pūtiena? Vai nebūtu labāk, ja papūlētos iestādīt savu dzērveņu, zemeņu vai melleņu lauku? Jā, sākumā darba būtu vairāk nekā ienākumu. Bet vai tā nebūtu vērtība, kas liktu stabilus pamatus zem kājām? Nē, tādas tālredzības pietrūkst. Diemžēl garie kolhozu, bezatbildīgas klenderības laiki daudzos izdzēsuši to uzņēmību, zemes mīlestību, kas mūsu tautas lielākajai daļai bija gēnos ierakstīta un turēja pie savas zemes kā enkurs kuģi jūras klajā. Arī tāpēc daudzi par pēdējo naudu drīzāk nopirks biļeti uz Īriju, nekā papūlēsies, lai uzceltu siltumnīcu vai iestādītu ābeļu dārzu.
Kamēr netiks pārvarēta šī parazītiskā domāšana, lauku uzplaukums diezin vai būs iespējams.
Lai sekmētu tautas uzņēmības garu, valstij radikāli jāpārkārto visa izglītības sistēma. Diemžēl pašlaik daudzas mācību iestādes, producējot dažādu humanitāro jomu speciālistus, patiesībā gatavo inteliģentos bezdarbniekus, pieviltus cilvēkus. Izglītības sistēmai jākļūst racionālākai, uz reālo dzīvi, ražošanu orientētai. Vajadzīgas profesionālās skolas, kas jauno cilvēku sagatavo tam, ka viņš būs saimniecības īpašnieks, ka audzēs dārzeņus vai augļus, ka pratīs tos pārstrādāt un pārdot. Viņam nav jābūt tikai traktoristam vai pavāram. Viņam jābūt daudzpusīgam – gan ražotājam, gan menedžerim. Viņam jābūt cilvēkam ar saimnieka apziņu. Tikai tādu uzņēmēju audzināšana mainīs līdzšinējo attieksmi.
Pašlaik Latvijas politikā notiek interesantas un būtiskas pārmaiņas. No skatuves noiet divas partijas, kuru aplamā darbība izraisījusi lauku pagrimumu. Tā ir Tautas partija un "tēvzemieši". Cerēsim, ka to vietā nāks politiskie spēki, kas apzinās lauksaimniecības svarīgo nozīmi un būs gatavi aizstāvēt ne tikai lielražotāju, bet arī visu citu laucinieku intereses.
Vilis Seleckis
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
