Dainis Ozols: Slēpojums līča ledos

Foto galerija 

Mēs, komanda no Naukšēniem un Rīgas, Salacgrīvu atstājām saulainā 25. februāra dienas vidū.

Pāris vaļējās plaisas daudz netraucēja. Tās apgājām, un telti slējām jau tumsā kādus 20 km no krasta.

Vakarā kaismīgi diskutējām – iet tomēr vai neiet uz Roņu salu. Bija skaidrs, ka vislabvēlīgākajā gadījumā ceļš turp un atpakaļ aizņemtu 4 dienas. Turklāt prognozes solīja vēja iegriešanos no austrumiem, kas varētu krietni sarežģīt un paildzināt atgriešanos Vidzemes krastā, jo plaisas vērtos platākas.

Tobrīd atradāmies vienlīdz attālu no Roņu un Kihnu salām. Izlēmām par labu pēdējai.

Otrā diena atausa ar sparīgu dienvidu vējiņu un nedaudz apmākusies. Telts izskats atgādināja kādu senu izteicienu par kaut ko vidēju starp klīstošo holandieti un auļojošu zirgu.

Līdzeno ledus virsmu klāja pāris centimetrus bieza sāļas sarmas kārta. Retumis trāpījās pa vaļējai plaisai, bet vairāk bija sen aizsalušu plaisu, ko klāja gluds ledus un malas dekorēja saslējušos ledus plātņu kruzuļi.

Vakarpusē, neticot savām acīm pamanījām divus kuģus ar ledlauzi priekšgalā, kas mūsu maršrutu aplieca no Vidzemes krasta puses un devās Pērnavas virzienā. Tomēr kuģi negāja vis uz Pērnavu, bet tālu pamalē apbrauca mūs no ziemeļiem.

Bijām nogājuši kādus 25 km, kad atkal satumsa, un mēs slējām telti prāvāku ledus plātņu ielokā un aizvējā.

Nakts bija skaista – salta un zvaigžņota. Ledlauzis spīdināja tālu gaismiņu un kaut ko ņēmās ziemeļrietumu pusē. Ap diviem naktī tas vienmērīgi ducinot un būkšķinot ledu atkal apbrauca mūs no ziemeļiem un austrumiem, un pagaisa dienvidu virzienā.

Rīts atausa ar brīnumjauku sauli un krietnu salu.

Izgājām jau pēc deviņiem, lai pirms nākamajiem kuģiem paspētu šķērsot kuģu ceļu. To sasniedzām pēc kādas stundas slēpojuma. Izskatījās diezgan bezcerīgi – kā plata vaļēja upe. Peldēt īsti nebijām gatavi. Tālumā uz ledus sauļojās ronis, kas mums tuvojoties ienira kādā neredzamā plaisā. Gājām uz rietumiem cerībā, ka nelielais vējiņš nedaudz izliekto ūdens joslu būs sašaurinājis. Tā arī izrādījās. Ik pēc brīža bija nelieli posmi, kur ledus gabali jau aizpildīja visu kuģu ceļa platumu. Rūpīgi izvēlējāmies labāko vietu un laimīgi tikām pāri.

Pēc divu stundu gājiena jau skaidri saskatījām Kihnu salas bāku, bet pie apvāršņa mums aiz muguras lēnīgi dunēja kuģu karavāna.

Saulrietu baudījām pie ugunskura jūras krastā, ar baudu malkojot tēju, kas beidzot bija bez sāls.

Pēdējā, ceturtajā, dienā atlika vairs tikai nelielais pārskrējiens pāri jūras šaurumam uz cietzemi, tad autobusi līdz Pērnavai un Salacgrīvai, un atgriešanās ar automašīnām pēc visas komandas.

Tas bija skaists un īsts piedzīvojums sešu cilvēku komandā, ar atmiņām par tālo 1994. gadu, kad mēs divi (ar Ivaru Drulli) no šī sešnieka šķērsojām līci no Rojas caur Roņu salu līdz Vidzemes krastam.

Vēl divas komandas šogad mēģināja nokļūt pa ledu Roņu salā, gan no Kurzemes, gan Vidzemes puses, bet tām arī neizdevās. Ne tāpēc, ka Roņu sala nebūtu sniedzama, bet tam nepieciešams nedaudz vairāk laika. Turklāt kuģošanas aktivitāte līcī, salīdzinot ar pagājušo gadsimtu, ir krietni lielāka.

Foto: Dainis Ozols, Lāsma Ozola

Sūtiet foto, video reportāžas 'DELFI Aculieciniekam' - aculiecinieks@delfi.lv vai reģistrējieties un kļūstiet par 'DELFI Aculiecinieka' autoru.