Helēna: Dinamo sezona noslēgusies, bet hokejs ar to vēl nebeidzas

Savā pirmajā rakstā DELFI Aculieciniekam mēģināju iejusties pareģes ādā un prognozēt, kāda tad izvērtīsies Rīgas Dinamo 3. sezona. Tagad, kad sezona ir galā, interesanti paskatīties, kas tad ir un kas nav piepildījies.

Sezonas sākums Dinamo izvērtās veiksmīgs, no pirmā izbraukuma atgriežoties ar 7 no 12 punktiem (Tas vēl bija pirms manām prognozēm) Pirmo izbraukumu spēļu iespaidos, savās prognozēs cerēju, ka Dinamo turpinās grauzt ledu un visus pretiniekus (Ak Bars, Ņeftehimik, Avtomobiļist un SKA) savās mājās atstās sausā- prognoze piepildījās tikai attiecībā uz Ņeftehimik. Tiesa gan, mūsējie grauza ledu arī pārējās spēlēs, tikai rezultāts nebija tāds kā cerēts. Kaut kur ap šo laiku Dinamo parādās kaut kāds Jurajs Mikuš. Viņš prognozēs netika pieminēts, jo naivi tika cerēts, ka šogad neatkārtosies nekādi Arnasona varianti, bet ne par to šoreiz ir stāsts.

Sezonas vidū prognozētās problēmas (savainojumi, neattaisnotās cerības un klusuma periods) arī tika manītas, bet pavisam nedaudz un tas viss piederas pie lietas. Tā kā tas bija sen, tad daudz kas jau ir piemirsies (un vai maz ir vērts atcerēties?)

Uz regulārā čempionāta beigām prognoze par nervu zālēm un nomierinošām tējām tomēr piepildījās- jo tuvāk nāk play off, jo lielāks trilleris uz ledus Dinamo izpildījumā. Emocijas bija un Dinamo play off arī.

Cerība par vēstures atkārtojumu izslēgšanas spēlēs nepiepildījās, un SKA vietā pretiniekos dabūjām Oļega Znaroka un Harija Vītoliņa trenēto Maskavas Dinamo. Asumiem bagāta un interesanta sērija. Smieklīgi bija klausīties kā liela daļa līdzjutēju brēca par to, kā Znaroks var atļaut tik rupji spēlēt pret Rīgu- sasitīs visus un nebūs, kas spēlē izlasē. Piekrītu, bija epizodes, kur gāja mazliet par traku, taču tas ir hokejs un Znarokam jāvada sava komanda, kas tajā brīdī bija Maskavas Dinamo, viņa darba vieta. Par izlasi domās maijā. Atceroties to, cik pavisam nesen bija tādi, kas bija gatavi Oļegam ordeni piešķirt un pieminekli uzcelt, biju mazliet šokēta par tiem negatīvajiem komentāriem, kas lidoja Znaroka virzienā. Labi ka sērija beigusies ar 4:2 Rīgas labā, un Znaroks atkal var būt mūsu draugs, visu pārējo aizmirstam vai vienkārši norakstam uz emocijām.
Tālāk prognozes par to, ka Dinamo sīvā cīņā pārvarēs arī otro izslēgšanas spēļu kārtu, tomēr nepiepildījās. Godīgi atzīsim, Loko bija meistarīgāki. Kaut gan, citējot Armandu Puči, meistarību var uzvarēt ar kārtību un raksturu. Diemžēl pietrūka gan kārtības, gan arī rakstura. Mazliet, bet tomēr pietrūka. Par Lokomotīvi- labprāt redzētu viņus kā Gagarina kausa ieguvējus.

Par spēlētāju statistikām - cik daudz kurš ir sametis un soda minūtes sapelnījis utt., lai runā un rēķina statistiķi. Taču katrs spēlētājs ir pelnījis milzīgu paldies un kārtīgu uzslavu par padarīto darbu, lai arī vadības izvirzītais uzdevums netika izpildīts, katrs no viņiem darīja ko varēja un tik daudz cik bija spēka. Prieks par Aināru Podziņu, kas tīri labi iejuties gan lielajā Dinamo, gan HK Rīga, Troters- leģionārs nr. 1 (ja neskaita Holtu un Telkvistu), vārtsargi- cepuri nost, tik pozitīvus un smieklīgus, arī muzikālus vārtsargus redzu pirmo reizi. Atzīšos, Telkvists sezonas sākumā pārliecību neradīja, bet ar laiku arī ar viņu vārtos radās drošības sajūta, labprāt redzētu viņu arī nākamsezon komandas sastāvā. Par vārtsargiem runājot, nedrīkst aizmirst arī Edgaru Lusiņu- lūk, kur ir atbilde uz Znaroka nemitīgo žēlošanos, ka izlasei ir tikai viens vārtsargs, dodiet Lūsiņam iespēju spēlēt un izpausties, tad būs arī pieredze un viss pārējais jau nāks ar laiku.

Dinamo sezona ir noslēgusies, bet hokejs jau ar to vēl nebeidzās. Vēl priekšā pasaules čempionāts Slovākijā. Tagad neliela atelpa gan hokejistiem, gan faniem un tad jau sākam gatavoties lielajam hokeja pavasarim. Drīz jau arī sāksies lielās runas par to, kuru tad no spēlētājiem paturēt Dinamo sastāva arī nākamajā sezonā, ko var atļauties no leģionāriem, tas viss dos vēl daudz iemeslu runāt, komentēt gan žurnālistiem, gan faniem.. Tāpēc arī es vēl nekur nepazudīšu!