Varoņiem tiek atvēlēti žurnālu vāki un pat ēku sienas (piemēram, Štrombergam), taču aizmirst nedrīkst arī par pārējiem, kas ieguldījuši četru gadu darbu, lai godam pārstāvētu sevi un arī Latviju.
Apzinos, ka arī man, uzzinot par kāda atlēta vājo startu vai bezcerību uzrādīt labu rezultātu, izsprukusi frāze par tūristiem, un to, kāpēc tādi uz Olimpiādi vispār būtu sūtāmi. Nekādas cerības nav, tikai tērē nodokļu maksātāju naudu.
Jā, taču, ja vadāmies pēc šādiem motīviem, kāda jēga ir Latvijas hokeja izlasei ik gadu doties uz pasaules čempionātu? Kāda jēga futbola valstsvienībai liet sviedrus pasaules un Eiropas čempionātu kvalifikācijā. Un kāda jēga bija 2004. gadā braukt uz Portugāli? Cerības tikt tronī taču nebija. Grieķiem bija? Kā viss notika, domāju nav jāatgādina. Turklāt šādi piemēri ir arī Olimpiskajās spēlēs. Atcerēsimies kaut vai 2002. gada Soltleiksitijas Ziemas Olimpiskās spēles, kurās austrāliešu šorttrekists Stīvens Bredberijs, vairākos slidojumos pēc kārtas krītot viņa oponentiem, iekļuva finālā, un arī tur, sāncenšiem krītot, ieguva zeltu. Tā gadās iespējams simts gados, bet ja nu gadās ar mūsējo?
Cerība uz sagadīšanos un milzu veiksmi, protams, nav labākā motivācija sportistu sūtīšanai uz sacensībām, taču, kā ir ar valsts atpazīstamības un tēla celšanu? Teiksiet kāds tur tēls, drīzāk kauns vazāties pa pēdējām vietām? Atbildēšu, ka tā nu vis nav, kā jūs un arī es līdz šim bieži biju domājis. Citur uz lietām raugās no savādāka skatupunkta, un, esot Itālijā, no tāda skatupunkta man izdevās uz mūsējiem paraudzīties.
Atrodoties kādā mazā itāļu ciematiņā (iedzīvotāju skaits pat nesasniedz trīs tūkstošus) Komo ezera krastos, ar ceļabiedriem iegājām kādā no veikaliņiem. Kā jau tas nereti pierasts, pārdevējai, izdzirdot latviešu valodu, radās jautājums, no kurienes tad ieradušies, un cik tālu ceļu veikuši? ”Latvija, Lettonia,” (itāļu valodā) skanēja mūsu atbilde, nemaz necerot, ka pie letes stāvošā sieviete zinās, kur tāda atrodas.
Izrādījās, ka zina gan, turklāt pārdevēja acumirklī mūsu valsti apbēra komplimentiem. Runājot aizrautīgi, kā jau itāļiem ierasts, iesirmā kundze klāstīja, cik bieži mūsējie redzēti Olimpiskajās spēlēs. ”Latvija, taču ir tik maza, bet mums teju katrā sporta veidā esot konkurētspējīgs sportists. Tas esot brīnumaini. Latvija noteikti ir ļoti sportiska valsts”, šādiem un līdzīgiem komplimentiem mūs apbēra veikaliņa pārdevēja.
Dzirdētais, protams, vēl vairāk uzlaboja omu un radīja pamatotu lepnuma sajūtu. Mēs, tomēr neesam tik mazi, kā dažbrīd var šķist. Ar patīkamās kundzes vārdiem pēcāk arī nosēdos pie datora. Kaut sekoju līdz Olimpiskajām spēlēm, visu redzēt nekad nav iespējams, tāpēc metos interneta pasaulē, lai noskaidrotu, kāds tad ir mūsējo kopējais iegūto vietu sadalījums. Atrastais patīkami pārsteidza. Par to, ka veselās desmit disciplīnās Latvija bija pirmajā desmitniekā bija dzirdēts, taču vēl desmit pozīcijas bija turpat otrajā desmitā. Olimpiādē satiekas visi pasaules labākie, un, ja ar mums pieejamajiem līdzekļiem un atbalstu sportam, mēs spējam turp aizsūtīt 20 atlētus un komandas, kas ir mūsu planētas 20 labāko skaitā, mēs nedrīkstam nebūt lepni.
Mēs nedrīkstam nebūt lepni arī par maratonisti Daci Linu, kura ieņēma viszemāko vietu no mūsējiem – 98. Kaut vai tikai tādēļ, ka mēs nespējam apzināties to, kāds darbs tika ieguldīts, lai vispār tur nokļūtu. Kaut vai tikai tādēļ, ka viņa savu mērķi startēt Olimpiskajās spēlēs uzstādīja, skatoties iepriekšējās televīzijā, un līdz tam nekad nopietni nebija nodarbojusies ar sportu.
Paskatīšanās pašiem uz sevi no malas tik tiešām nāk par labu, jo es vairs nekad nenovērtēšu par zemu mūsu sportistus!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
