Vai Tev ir kāds personīgs motīvs pievērsties latviešu leģionāriem?
Sainītī, kurā mana māte bija saglabājusi savas reiz rakstītās un saņemtās vēstules, atradu vairākkārt salocītas zīdpapīra lapiņas bez aploksnes. Krietni pabalējušās, ar zīmuli rakstītās rindiņas jau pēc kara bija sūtītas mātesbrālim uz nometni Ziemeļos. Turot rokās šīs locījumu vietās ieplīsušās vārās loksnītes, atcerējos, kā vēl pavisam mazs puišelis, ieraudzīju Arņonkuli, pārrodamies mājās pēc ilgajiem izsūtījumā pavadītajiem gadiem.
Vatenī ģērbtais, slimīgi kalsnais vīrs, 1955. gada pavasarī, mulsi smaidot, ienāca mūsu Rīgas dzīvoklī ar koka koferīti rokās un ģitāru plecā. Es nezinu, kas bija šajā nobružātajā koferīti, bet nojaušu, ka līdzās tālajā mājupceļā nepieciešamajām lietām, rūpīgi salocīta atradās arī jaunākās māsas vēl 1948. gadā sūtītā vēstule.
Arnolds devās leģionā 19 gadu vecumā, dienēja 15. divīzijā un krita krievu gūstā jau pēc karadarbības beigām. Vēlēdamies atgriezties Latvijā, viņš, atrodoties Vācijas rietumu okupācijas zonā, pats bija pieteicies padomju iestādēm. Nedz, dzīvojot kopā vienā dzīvoklī, nedz arī vēlāk Arņonkulis neko daudz nestāstīja par savām kara gaitām un nometnē pavadīto laiku. Es viņu netirdīju, jo ar bērniem mūsu ģimenē šie notikumi netika pārrunāti. Toreiz ļoti daudziem Sibīrija joprojām likās tik tuvu, raugoties no kādas stūra mājas Rīgā.
Latviešu SS leģionu dēvēja par brīvprātīgu formējumu, kaut tas tika veidots piespiedu mobilizācijas rezultātā. Vai bija atšķirības starp brīvprātīgajiem un dienestā iesauktajiem leģionāriem, kādas bija viņu skaitliskās proporcijas?
Profesors I. Feldmanis, līdzīgi citiem vēstures pētniekiem, raksta: "Īsto brīvprātīgo bija samērā maz. To īpatsvars nepārsniedza 15 - 20 procentus. Tas, ka vācu okupācijas vara visur lietoja apzīmējumu "brīvprātīgie " bija viltus manevrs, lai slēptu to, ka mobilizācijas akcijas bija nelikumīgas." Zināms, ka 1943. gada 23. janvārī Ādolfs Hitlers pavēlēja izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu (Lettische SS Freiwilligen Legion). Rakstisku pavēli par leģiona formēšanu izdod 10. februārī: "Pavēlu uzstādīt Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Vienības lielums un veids atkarīgs no rīcībā esošā latviešu vīru skaita."
Par galvenokārt brīvprātīgi saformētām vienībām leģionā kļuva tajā iekļautie kārtības dienesta jeb policijas bataljoni, kuri bija izveidoti jau 1941. gadā. Apvienojot Ļeņingradas frontē karojošos bataljonus, 1943. gada janvārī SS 2. brigādi pārveidoja latviešu brigādē, kuru nosauca par Latviešu leģionu (Lettische Legion). "Līdz ar to 1943. gada 8. februāris uzskatāms par Leģiona pastāvēšanas sākuma dienu", raksta pulkvedis A.Silgailis.
A.Silgailis savā grāmatā par Latviešu leģionu atzīst: "Formāli šī iesaukšana bija nostādīta kā brīvprātīga pieteikšanās. Pēc medicīniskās pārbaudes darba pārvaldes lika jauniešiem izvēlēties - vai nu izpalīgu dienestu vācu armijā, dienestu Leģionā, vai arī iesaistīties kaŗam svarīgos darbos. Jauniešiem bija jāparakstās, ka izvēli tie izdarījuši brīvprātīgi; pēc tam viņus līdz turpmākam rīkojumam atlaida uz mājām." To, ka vācieši leģionu formēja brīvprātīgi piespiedu kārtā apliecina turpmākā mobilizācijas gaita.
Kāpēc tieši 16. martā leģionāri pulcējas Rīgā un gājienā dodas pie Brīvības pieminekļa? Vai tā ir politiska akcija?
1944. gada 16. - 19.martā abas leģiona divīzijas kopā cīnījās Veļikajas upes pozīcijās, smagās kaujās sekmīgi atvairot ievērojama pretinieka pārspēka uzbrukumus. Pulkvedis A.Silgailis, tolaik būdams 15. divīzijas kājnieku priekšnieks, atceras: "Šī bija pirmā kauja, kuŗu abas latviešu divīzijas izcīnīja kopīgi plecu pie pleca. Tā bija arī vienīgā kauja visā kaŗā, kad abu divīziju vienības cīnījās kopīgā latviešu vadībā."
1952. gadā latviešu bijušo karavīru trimdas organizācija " Daugavas vanagi" nolēma, ka turpmāk tā 16. martu atzīmēs kā Latviešu leģiona piemiņas dienu, kurā atcerēties frontē kritušos biedrus. Kā jau daudzkārt uzsvērts, 16. marts Latvijas vēsturē nekā nav saistīts ar leģiona dibināšanu, nacisma ideoloģijas slavināšanu vai SS organizāciju. Tā ir tikai Latviešu leģiona karavīru piemiņas diena.
Kāda bija latviešu karavīru motivācija, cīnoties vācu izveidotajā leģionā?
15. divīzijas komandieris oberfīrers Ādolfs Akss savā 1945. gada 27. janvāra ziņojumā norāda: "Pirmām kārtām viņi ir latvieši! Viņi vēlas patstāvīgu latviešu valsti. Nostādīti izvēles priekšā - Vācija vai Krievija, viņi ir izšķīrušies par Vāciju ..., jo vācu virskundzība viņiem šķiet mazākais ļaunums. Naidu pret Krieviju padziļināja Latvijas okupācija. Viņi uzskata cīņu pret Krieviju par nacionālo pienākumu".
Manuprāt, daudzi gan brīvprātīgie, gan iesauktie leģionāri vācu formās tērpti un vācu ieročiem rokās cīnījās frontē tieši tālab, ka 1940. gadā latviešu karavīriem liedza pildīt savu patriotisko pienākumu, pavēlot nepretoties Sarkanās Armijas iebrukumam un Latvijas valsts iznīcināšanai. Līdz ar valsti, nepretošanās agresoram bojāejai lēma arī tās armiju, kas asiņainās Brīvības cīņās bija izkarojusi Latvijas neatkarību. Tiesa, arī nacistiskā Vācija nepieļāva latviešu nacionālās neatkarības atjaunošanu.
Ja latviešu leģionāru cīņa bija saistīta ar vēlmi atbrīvoties no PSRS okupācijas, tad kā skaidrot citu, arī krievu brīvprātīgo SS divīziju rašanos?
Krievu karavīru vervēšanā aktīvi iesaistījās vācu izveidotā "Krievu komiteja". Ģenerālkomisāra Rīgā politikas nodaļas 1944. gada pavasara sarakstē uzsvērta krievu policijas bataljonu politiskā nozīme. Īpaši atzīmēts, ka tajos neiekļauj krievu karagūstekņus, jo viņi pirms tam nav bijuši Latvijas iedzīvotāji. Bataljonus iesaistīja galvenokārt cīņās pret partizāniem Latvijas pierobežā.
Tā kā vācu militārās iestādes vēlējās krievus izmantot savām vajadzībām, nevis nodot Krievu atbrīvošanas armijas (POA) rīcībā, 1944. gadā šīs vienības pārdēvēja par latgaļu (Lettgallen) būvbataljoniem. Tie atradās SS un policijas vadītāja Latvijā, kā arī armiju grupas "Nord" pakļautībā.
A.Silgailis savā grāmatā min arī par vāciešu saformētajiem 7 kārtības dienesta bataljoniem no Latvijas krievu tautības pilsoņiem. Pirmos no tiem saformēja jau 1943. gadā, galvenokārt no brīvprātīgajiem, bet vēlāk - jau piespiedu mobilizācijā. Kā liecina Vācijas Federālajā arhīvā apzinātie dokumenti, 1943. gada jūnijā no Latgales krievu tautības iedzīvotājiem jau saņemti vairāk nekā 600 pieteikumi par stāšanos leģionā.
Viņu svinīgais solījums skanēja: "Esmu gatavs un svēti apņemos cīņā par Eiropas un mūsu dzimtenes nākotni Vācijas bruņoto spēku rindās būt drošsirdīgs karavīrs, nežēlot savu dzīvību un nelokāmi pakļauties Vācijas bruņoto spēku galvenajam virspavēlniekam Ādolfam Hitleram un maniem komandieriem."
1944. gada 26. jūnijā tajos dienēja 7671 krievu tautības karavīrs. 1944.gada beigās minētos bataljonus vai nu izformēja, vai arī nosūtīja uz Vāciju, pārskaitot daļu kaŗavīru krievu ģenerāļa Vlasova armijā.
1944. gada vasaras beigās Jelgavas aizstāvēšanas kaujās varonīgi cīnījās kāda krievu darba rota, kas apturēja jau panikā bēgošos vāciešus un veiksmīgi atsita sarkanās armijas uzbrukumu. Uz rotas bāzes 1944. gada septembrī Rīgā saformēja atsevišķu bataljonu, kas novietojās bijušajā karaskolā Krišjāņa Barona ielā.
Bataljona rakstvedis Mihails Dobrotvorskis 60. gadu vidū Austrālijā publicētajās atmiņās atceras arī kādu kuriozu. Bataljons pēc vēla koncerta karavīru klubā Rīgā, Baznīcas ielā soļojis atpakaļ uz savu novietojumu, skaļi dziedot dažādas krievu dziesmas ("Katjušu" un "Varen plaša mana zeme dzimtā" ieskaitot). Pamodinātie rīdzinieki, nakts tumsā neatšķirdami karavīru formas tērpus, nobijušies, ka pilsētā jau maršē padomju karaspēks.
Vai leģionāri bija iesaistīti noziegumos pret civiliedzīvotājiem vācu okupētajās teritorijās?
Atbildot uz šo jautājumu, varu vien atkārtot jau daudzkārt izskanējušo apliecinājumu tam, ka leģionam nav ne vismazākā sakara ar represijām pret civiliedzīvotājiem. Leģions tika izveidots gadu pēc pēdējās lielās ebreju iznīcināšanas Latvijā. Latviešu karavīri nepiedalījās represīvās darbībās, bet cīnījās vienīgi frontē. Neviens leģionārs nekad nav tiesāts par kara noziegumiem, kas būtu izdarīti leģiona darbības laikā. Savukārt lielākā daļa to, kas leģionā nonāca no policijas bataljoniem, kur pirms tam bija izdarījuši kara noziegumus, ir sen notiesāti un savu sodu saņēmuši vēl padomju laikā.
Nirnbergas kara tribunāla spriedumā 1946. gada 1. oktobrī ir noteikts to personu loks, kas iekļaujami noziedzīgajā SS organizācijā, kā izņēmumu minot piespiedu kārtā mobilizētos, ja viņi nav pastrādājuši kara noziegumus. Tas attiecas uz lielāko daļu latviešu un igauņu leģionāru. Tāpēc Rietumu sabiedrotās valstis - ASV, Lielbritānija un Francija - piešķīra leģionāriem, kas bija nonākuši šo valstu okupācijas zonās, politisko bēgļu statusu. ASV pārstāvniecība 1950. gadā atkārtoti deklarēja: "Baltijas Waffen SS vienības (Baltijas leģioni) pēc sava mērķa, ideoloģijas, darbības un karavīru kvalifikācijas uzskatāmas par īpašām, no vācu SS atšķirīgām vienībām."
To pierāda arī fakts, ka sardzes rotas, ko 1946. gadā izveidoja pie angļu un amerikāņu armijas vienībām, sastāvēja galvenokārt no bijušajiem baltiešu leģionāriem. Četras baltiešu rotas (apmēram 1000 vīru) 1947. gada pavasarī pārņēma Nirnbergas tiesu pils un cietuma apsardzi, kur sargāja ieslodzījumā esošos nacistus.
Vai tagad bijušie leģionāri ir apvienojušies kādā organizācijā? Cik šo veterānu pašlaik ir?
Savulaik latviešu leģionāri trimdā izveidoja Daugavas vanagu organizāciju, kas tagad, darbojoties Latvijā, kļuvusi par veterānu aprūpētāju. Nu jau devīto gadu desmitu sasniegušie un arī vecāki bijušie leģionāri apvienojušies Latviešu Nacionālo karavīru biedrībā. Šodien mūsu vidū vēl ir aptuveni 600 sirmu vīru, kam nevajag advokātu, jo savos brieduma gados ir varonīgi un pašaizliedzīgi cīnījušies par savu valsti, kuras tobrīd vairs nebija, bet tās atjaunošanai viņi bija gatavi ziedot dzīvības.
Leģionāri nav žēlojami, nevarīgi večuki un vien traģiski vēstures upuri, jo rakstījuši šo vēsturi savām asinīm, ticot, ka viņu cīņa nav veltīga. Būsim arī mēs savas valsts godājami pilsoņi, cienīsim tās pagātni un gādāsim par Latvijas drošu attīstību, kurai apdraudējumu netrūkst!
Kārtējo reizi aizvadīsim 16.martu. Norims atmiņu smeldze un veco vīru ikdiena nu jau kuro gadu būs sasaistē ar pavasara tik ierasti dāvāto plauksmi. Un tad jau klāt būs maijs, 9.maijs. Šiem vīriem tā nebūs ne sakāves, ne svētku diena. Šis datums 1945.gadā Latvijai atnesa atkārtotu nebrīvi.
Uz mirkli iedomājos, kā būtu, ja šie vecie vīri (arī strīpainos cietumnieku tērpos) kopā ar mazbērniem 9.maijā pulcētos pie Uzvaras pieminekļa Pārdaugavā un Sarkanarmijas veterānu sveicēju runas mēģinātu pārtraukt ar protesta saucieniem un svilpieniem? Nu, nē, tūlīt sev teicu, viņi tā nedarītu, jo nežēlīgās vēstures lapas ir iegūlušas arhīvā, kara cirvji jau sen ir norakti. Palikušas atmiņas un kritušo cīņu biedru vārdi. Latvijas valstij uzvaru neatnesa ne viena, ne otra karojošā puse.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
