'Vēlēšanu liecinieks' - Vilis Seleckis: Ko vienos Vienotība?

Sīkuļi un vecie buki

Es labi saprotu tos skeptiski noskaņotos pilsoņus, kas nevēlas atbalstīt ne krievu, ne oligarhu partijas. Latvijas ceļš, Tautas partija, mācītāji mūsu valstī saimniekojuši turpat vai divus gadu desmitus, valsti iedzinuši krīzē, nabadzībā un atkarībā no ārzemju kreditoriem. Tagad to paliekas apvienojušās un sola jaunus brīnumus. Ir pilnīgi dabiski, ka veselīgi domājošs pilsonis ar vēsu smīnu uzņem šo veco buku izmisīgos pūliņus savaņģot tā prātu. Lielākoties tāda pat attieksme pret tēvzemiešiem, kas, batjku vadīti, veikli šiverējušies pa Rīgu, Saeimu, ministrijām, piepalīdzēdami izvarot Latviju, taču pratuši savu egoismu un savtību maskēt ar liekulīgiem saukļiem par nacionālām vērtībām. Pašlaik vecajiem tēvzemes un brīvības tirgoņiem pievienojušies daži jaunuļi. Taču diezin vai šīs metamorfozes spēs mainīt vēlētāju kritisko attieksmi pret šo kandidātu listi.
Diemžēl uzticību nav iekarojuši arī pēdējā brīdī tapušie saraksti, kas, spriežot pēc aptaujām, nespēj pat ne tuvoties vēlēšanu barjerai – pieciem procentiem. Ja labi iedziļinātos šo partiju programmās un kandidātu listēs, varētu redzēt, ka tieši tās nāk ar svaigām idejām un jauniem cilvēkiem, kas raisa simpātijas. Taču jaunpienācējiem nav miljonu, ko ziedot kampaņai. Tāpēc maz iespēju piekļūt vēlētāju prātiem. No otras puses raugoties, varbūt pareizi vien ir, ka pilsoņi ignorē šādus sarakstus. Nevar četrus gadus gulēt, tad pēkšņi savākt komandu un – lūdzu, te mēs esam, balsojiet par mums. Ja ir labas idejas, par tām jācīnās gadu gadiem, ne tikai mēnesi pirms vēlēšanām. Turklāt lielākā daļa sīkuļu piedāvā tikai vienu spilgtu ideju – piemēram, prezidentālu valsti vai ražotāju balstīšanu. Parlamentā vajadzīgas partijas, kas redz sabiedrību kopumā.
Pastāv aizdomas, ka vismaz daļa no mazajiem sastutēti ar viltīgu mērķi atņemt balsis konkurentiem. Tāpēc nav jābrīnās, ka vēlētāju vairākuma prātos šādi saraksti nespēj iekarot uzticību.
Kas paliek? Par ko vēl varētu balsot patriotiski, nacionāli noskaņots vēlētājs? Par Vienotību! Citu variantu gandrīz nav.

V.Dombrovskis - Vienotības galvenais spēks

Vienotības lielākais spēks, protams, ir tās līderis, premjerministrs Valdis Dombrovskis. Nav ideāls, bijušas arī kļūdas, tomēr kopumā viņa darbība valdības vadītāja amatā pelnījusi vislielāko cieņu. Pirmais premjers, par kuru var itin droši teikt, ka strādā valsts, nevis savā vai savas kliķes interesēs. Vislielāko cieņu pelnījis par to, ka smago valdības vadītāja nastu plecos vēla valstij visgrūtākajā brīdī, kad vara mētājās pa zemi kā tukšš naudas maks. Tie, kas valsti bija noveduši līdz sabrukuma robežai, V.Dombrovskim ļāva kļūt par premjeru tikai tāpēc, ka paši vairs nezināja, ko darīt. Valsts tuvojās bedrei, sociālam sprādzienam, kas radītu milzīgus sarežģījumus un apdraudētu arī tos, kas valdījuši. Tādā brīdī vajadzēja atrast kaut ko jaunu, tautai tuvāku, cerības raisošo. Jaunais laiks bija tāda partija. Turklāt kleptokrātu režīma darboņi cerēja, ka Jaunais laiks, uzņemdamies atbildību, noliks sevi zem sitiena, ka to varēs padarīt atbildīgu par visām nejēdzībām un tādējādi pēc kāda laika aizsūtīt pensijā. Šīs cerības piepildījušās tikai daļēji. Par spīti viltīgiem pūliņiem mest sprunguļus valdības riteņos, tai izdevies apturēt kritienu, iezīmējot pagriezienu valsts attīstības gaitā. Par spīti masīvajai melošanas kampaņai nav izdevies V.Dombrovski padarīt par galveno grēkāzi. Vienīgi daļa vecuma mocītu pensionāru un saujiņa bezdarba apdraudētu aktierīšu domā, ka par viņu nelaimēm vainojams V.Dombrovskis, nevis tie, kas izzaguši valsti.
Liekas, ka, ņemot vērā visu iepriekš minēto, Vienotībai vajadzētu būt viennozīmīgam vēlēšanu maratona līderim tāpat kā kādreiz Tautas frontei. Diemžēl tā nav. Vienotība atpaliek pat no Saskaņas. Nevar būt ne runas par to, ka varētu atkārtot kaut daļu no tiem panākumiem, ko kādreiz guva Tautas fronte. Veidojot apvienību, tādas pretenzijas bija.
Kāpēc? Vai tikai tāpēc, ka bijusi melošana par pensijām pirms pašvaldību vēlēšanām? Varbūt tāpēc, ka sabiedrība sašķēlusies, ka Vienotība nav vienīgā partija, par ko var balsot patriotiski noskaņoti vēlētāji? Varbūt tāpēc, ka oponentiem izdevies ar masīvu melošanas kampaņu sagrozīt galvas vismaz daļai vēlētāju? Protams, arī tāpēc. Taču atcerēsimies, ka kādreiz arī Tautas frontei vajadzēja pārvarēt gandrīz tādu pašu apmelojumu lavīnu. Tomēr nekas nelīdzēja. Tautas fronte savāca vairāk nekā divas trešdaļas vēlētāju balsu, lai arī balsot varēja pat okupācijas armijas karavīri, ne tikai visi cittautieši. Kāpēc tagad Vienotība neko tamlīdzīgu nevar atkārtot?

Ko cilvēki gaida un nesagaida no Vienotības?

Pirms kāda laiciņa savā pastkastītē atradu dāvanu – Vienotības sūtītu laikrakstu. Pāršķirstīju, pārlaidu skatu rakstiņiem. Mēnesi pirms vēlēšanām it kā vajadzētu būt publicētam kaut kam ļoti pārliecinošam – galvenajām idejām, spožiem mērķiem. Vārdu sakot kaut kam tādam, ko vēlētāji gaida, kas liktu izaukties – jā, viņi ir īstie! Viņi ir tie, kuri glābs Latviju un piepildīs manas cerības. Bet... neko tādu laikrakstā neatradu. Visās lappusēs gandrīz tāda pati pelēcība kā vienlaikus atnestajā konkurentu izdevumā. Arī Vienotības kandidātu runās, kas dzirdētas televīzijā un radio, diskutējot ar konkurentiem, nav skanējis nekas tāds, kas liktu saprast – viņi ir labākie. Kopumā ir kaut kāds uzsildīts galerts, kas daudz neatšķiras no tā klīstera, ko pirms vēlēšanām lielos katlos vāra citas partijas, lai nozombētu vēlētāju prātus. Tā vien šķiet, ka Vienotība netiktu pāri piecu procentu barjerai, ja tās priekšgalā nestāvētu tāda personība kā valdības vadītājs V.Dombrovskis.
Ko vēlētāji gaida un negaida no Vienotības?
Pirmām kārtām, protams, gaida konkrētus priekšlikumus par ekonomisko attīstību, bezdarba pārvarēšanu, dzīves līmeņa celšanu. Par vietējā tirgus sakārtošanu un piepildīšanu ar vietējām precēm visur, kur vien tas iespējams. Par eksporta paplašināšanu, rūpniecības atjaunošanu, jaunu darba vietu radīšanu, lai apturētu tautas aizplūšanu uz ārzemēm. Gaida svaigas vēsmas nodokļu politikā, sociāli taisnīgāku ienākumu sadali utt. Diemžēl ir tikai atsevišķas idejas, bet pārliecinošas programmas nav. Protams, citām partijām vēl mazāk vērā ņemamu priekšlikumu, bet tas nav attaisnojums Vienotības idejiskajai nabadzībai.
Vēl bēdīgāka aina paveras, vērtējot Vienotības attieksmi pret valsts politisko uzbūvi. Daudzi Latvijas ļaudis saprot, ka nav iespējama strauja ekonomiskā attīstība, neveicot radikālas pārmaiņas visā valsts pārvaldes sistēmā, kas nav ne efektīva, ne demokrātiska. Tā pieļāvusi tā saucamo valsts nozagšanu jeb, vienkāršā valodā runājot, varas nonākšanu dažu oligarhu rokās. Partijas pārvērtušās par ļaunumu, nevis demokrātijas garantu. Tās varu nodevušas savu saimnieku, sponsoru, oligarhu rokās. Pieļāvušas, ka ilgus gadus partiju īpašnieku saieti bijuši augstākais varas institūts, bet ne Saeima, ko cilvēki vēl, lielas cerības lolodami. Ministrijas un to resursi pārvērsti par atsevišķu valdošo partiju barotavām. Lai situāciju mainītu, vajadzīgs cits vēlēšanu likums. Kāds? Par to var diskutēt. Bet nav šaubu, ka ne tāds kā pašreizējais, kas ierindas pilsonim savā valstī ļauj būt noteicējam tikai vienu reizi četros gados – vēlēšanu dienā. Bet pēc tam viņu padara vienīgi par beztiesīgu nodokļu maksātāju, kas nekādīgi vairs nevar ietekmēt paša izraudzītos pārstāvjus, un tie var ņirgāties par viņu.
Sabiedrība gaida, ka būtu palielināta Valsts prezidenta vara, ka to ievēlētu tauta, nevis bariņš politiskā teātra režisoru zooloģiskajā dārzā. Gaida, lai paplašinātu tautas tiesības ietekmēt Saeimas darbu arī starpvēlēšanu periodā. Gaida vēl daudz ko citu, kas Latvijas politisko sistēmu padarītu demokrātiskāku, efektīvākui, tautai tuvāku.
Ko nozīmē teiktais? To, ka Latvijai vajadzīga jauna vai vismaz radikāli pilnveidota konstitūcija. Pašreizējā Satversme nevelk tāpat kā nevilka pirmās brīvvalsts laikā. Ir taču labi redzmas, ka Latvijas atpalicība lielā mērā izskaidrojama arī ar to, ka mums ir novecojusi konstitūcija, kas vienreiz jau noveda valsti strupceļā. Vai tiešām jāgaida, lai tas notiktu vēl vienu reizi? Daudzas pazīmes rāda, ka virzāmies tieši tādā virzienā.
Ko vēl gaida vēlētāji? Ļaudis gaida, kad valstī tiks ieviesta elementāra kārtība – pārtraukta ierēdņu bezatbildība un, pats galvenais, apturēta valsts izzagšana, kas, kā rāda arī iedzīvotāju aptaujas, tiek uzlūkota par svarīgu valsts atpalicības cēloni. Izrādās, Valūtas fonds neļauj Latvijai īstenot publiskās partnerības projektus, jo uzskata, ka tie sekmēs nevis attīstību, bet gan valsts kārtējo izzagšanu. Valsts īpašuma izlaupišana turpinās jau otro gadu desmitu, un var tikai pabrīnīties, ka Latvija vēl vispār pastāv. Bet pastāv tāpēc, ka, jo vairāk zog, jo lielāka korupcija, jo vairāk valdošās aprindas atļaujas noplēst no tautas, aizvien dziļākā nabadzībā iedzenot skolotājus, mediķus, policistus. Nu jau līdz tam, ka masveidīgi jāslēdz slimnīcas un skolas. Nekas tāds nav bijis jāpiedzīvo pat okupācijas melnākajos gados. Pirmās brīvvalsts laikā ar desmit gadiem pietika, lai Latvija sadziedētu ļoti smagās kara gadu brūces un nodrošinātu saviem pilsoņiem aptuveni tādu pašu dzīves līmeni kā citās toreizējās Eiropas valstīs. Tagad atpalicība no citām zemēm kļūst aizvien lielāka, nevis mazāka, lai gan no sociālisma tika mantots vērā ņemams ekonomiskais potenciāls, turklāt ieplūst daudzi miljoni, ko Latvijai atvēl Eiropas Savienība.
Nekas nemainīsies, kamēr valsts izzadzēji un koruptanti varērs celt zelta tiltus, kamēr uzņēmējiem būs jāmaksā desmitā vai pat divdesmitā tiesa par katru pasūtījumu. Gandrīz visas skaļās krimināllietas izčākstējušas. Noziegumos apsūdzētie turpina sēdēt deputātu krēslos, vij intrigas, ņirgājoties par muļķu zemi un tās stulbajiem likumiem.
Cik ilgi var paciest to, ka smagos noziegumos apsūdzēta persona var ņirgāties par prokuratūru, saucot to par saraškina kantori, izsekojot un mēģinot diskreditēt aktīvākos likuma sargus? Kā tas iespējams, ka Valsts kontrole atklāj miljonos skaitāmus valsts īpašuma izsaimniekošanas faktus, bet nekad neviens vainīgais netiek saukts pie atbildības?
Kamēr lielākie valsts izzadzēji var sazagtos miljonus izmest partiju dibināšanai, vēlētāju smadzeņu skalošanai un justies kā pilnīgi noteicēji, tikmēr arī sīkākie blēži ierēdņu amatos zagšanu uzskata par savām dabiskām tiesībām. Kamēr lielo valsts uzņēmumu prihvatizatori var nemaksāt nodokļus, ienākumus slēpjot ofšoros, tikmēr valstij nav morālu tiesību prasīt, lai visus nodokļus līdz pēdējam latam maksā katrs sīkākais uzņēmējs un zemnieks, kas kaujas ar nabadzību.
Sabiedrība gaida, kad tiks mainīta valsts likumdošanu, lai izravētu ķēķa tikumus no tiesām, nostiprinātu prokuratūru, KNAB un citas tiesību aizsardzības institūcijas. Nesaucot pie atbildības vislielākos valsts izzadzējus, Latvijai nav nekādas nākotnes. Vienīgi pārtraucot gandrīz divdesmit gadus ilgušās parazītu dzīres, varētu cerēt, ka arī tautai rastos iespējas dzīvot cilvēcīgu dzīve tepat Latvijā, nevis Īrijā.
Bet ko Vienotība? Diemžēl Vienotība par to visu nerunā. Nekādas pārmaiņas nesola. Tā vietā murmina par abstraktu godīgumu, pašapziņu un vēl kaut ko vispārēju un tālu no cilvēku vēlmēm un sāpēm. Valdība, lai lāpītu budžetu, skatus vērš pensiju, skolotāju, mediķu, policistu nožēlojamo aldziņu virzienā. Bet nerunā par to, ka vajadzētu izkratīt kabatas tiem, kuri sakrājuši miljonus, apzogot valsti. Nerunā par to, ka jādara gals ienākumu slēpšanai ofšoros un tamlīdzīgām nejēdzībām.

Bet ambīcijas milzīgas!

Tāds pats gļēvums, nenoteiktība, vispārējas frāzes citos jautājumos. Ahā, vēlētāji secina, tātad arī Vienotība neko nedarīs, lai risinātu pamatproblēmas. Vienīgi taupīs, kā prasa Valūtas fonds, šķērēs algas un pensijas, kraus lielākus nodokļus. Un vēlētājos pieaug vilšanās sajūta, bezcerība, rūgtums, kas pāraug niknumā. Tad jau labāk balsot par kādu oligarhu, lemj daudzi vēlētāji. Lai arī zaglis, tomēr spēcīga personība. Vismaz kārtību ieviesīs. Bet Vienotība – gļēva, nenoteikta, bezspēcīga. Vai arī - par Saskaņu. Valsts politiku pagriezīs Krievijas virzienā? Lai! Krievu laikā nebija tik daudz posta un stulbuma kā tagad, sekojot Rietumu padomiem. Tā spriež pat daudzi bijušie tautfrontieši, uzspļaujot brīdinājumiem par nacionālo interešu nodevību.
Tajā pašā laikā dažiem Vienotības līderiem ambīcijas milzīgas. Visur grib būt pirmie. Kandidātu sarakstā ir ne mazums lielisku dažādu jomu speciālistu. Bet viņus televīzijā neredz, radio nedzird. Toties par izglītību diskutē cilvēks, kas nekad nav bijis saistīts ar skolām. Kaut kas līdzīgs citos gadījumos.
Vēl viena Vienotības aplamība, kas to lemj opozīcijai nevis varai, ir aprobežotā nacionālā politika. Pašreiz vismaz trešdaļa vēlētāju ir cittautieši. No politiskā viedokļa raugoties, visus saukāt par okupantiem, čukčām, potenciāliem valsts ienaidniekiem ir pilnīga aprobežotība. Mazāk klaigu par nacionālām vērtībām, vairāk darbu to vairošanā! Diezin vai bija pareizi par uzbrukumu objektu padarīt Saskaņas centru. To veido vairākas partijas. Varbūt vismaz ar kādu daļu no tām vajadzēja meklēt sadarbības iespējas? Protams, ka nevar vienoties ar tiem, kuri plāno atjaunot divvalodību, grib verdziski izkalpoties bijušo Parex saimnieku priekšā. Bet baidīt tautu ar Krieviju arī nav saprātīga rīcība, jo daudziem skaidrs, ka bez ekonomiskās sadarbības ar šo kaimiņvalsti diezin vai būs iespējams saimnieciskais uzplaukums. It īpaši tāda sadarbība vajadzīga Latgalei. Ar kategoriski noraidošo attieksmi pret Krieviju Vienotība piespiež Latgales vēlētājus balsot par saviem konkurentiem. Tautas fronte nekad tā nerīkojās, tā vienmēr meklēja kontaktus ar demokrātiski noskaņotiem cittautiešiem. Tāpēc spēja panākt, ka to atbalsta vismaz daļa nelatviešu. Bet Vienotība ar tukšu nacionālisma bungu rībināšanu visus cittautiešus triec Saskaņas centra aplokā un vēlāk, iespējams, iedzīs oligarhu apskāvienos. Tāpēc pašreizējo Vienotības nacionālo politiku nevar dēvēt citādi kā par tuvredzīgāku. Latvijas apstākļos ar šādu rīcību nekad neviens politiskais veidojums nevarēs kļūt par ietekmīgu spēku.

Kas sagaida valsti pēc vēlēšanām?

Vienotība veidojās kā partiju apvienība, kas solīja veikt radikālas pārmaiņas un panākt valsts atdzimšanu. Tā bremzēja citu līdzīgu politisko spēku veidošanos, daudzus atgrūda no sevis. Gan politiskos veidojumus, gan atsevišķas personības. Līdz ar to pašreizējos apstākļos uz Vienotību gulstas milzīga atbildība. Tai jāspēj piesaistīt vismaz lielāko daļu nacionāli noskaņoto vēlētāju un jābūt šo vēlēšanu uzvarētājai. Tomēr baidos, ka tā nenotiks, ja vēl pēdējā brīdī nespēs pievērsties būtiskākajām Latvijas problēmām, ar konkrētiem solījumiem garantējot, ka ķersies pie to risināšanas. Ja Vienotība nespēs to izdarīt, ja vēlētāju acīs būs tikai mazākais ļaunums, nevis uzticību baudošs kandidātu saraksts, ja par to balsos sakostiem zobiem tikai tāpēc, ka nav nekā labāka, tad, ļoti iespējams, pēc vēlēšanām visā Latvijā izveidosies tāda pati valdošā koalīcija kā tagad Rīgā. Vai arī Vienotība būs spiesta biedroties ar kādu no oligarhu partijām, bet tas nozīmē, ka nevarēs īstenot konsekventu politiku ne noziedzības apkarošanas, ne citos jautājumos. Baidos, ka mūsu valsti sagaida ļoti drūms, smagu politisko cīņu periods. Ja tā notiks, lielā mērā par to būs vainojami pašreizējie pārlieku ambiciozie, bet politiski ne pārāk tālredzīgie Vienotības līderi, kas nespēj pildīt sākotnēji dotos solījumus, nespēj grūtību nomocītajai sabiedrībai piedāvāt skaidru, ilgi gaidītu, reālu, vairākuma interesēm atbilsošu nākotnes vīziju. 

Vilis Seleckis