Kā demokrātija pārvēršas par butaforiju?
Oligarhu aizstāvji smejas – viņi nozaguši valsti? Bet kādā veidā? Pievākuši valsts zīmogu, ģerboni, ieņēmuši Saeimas namu, pasludinājuši monarhiju jeb trimvirāta varu? Vēl dīvaināks apgalvojums - nozaguši demokrātiju. Kādā veidā? Aizlieguši dibināt partijas? Aizbāzuši pilsoņiem mutes? Atcēluši likumus un deputātus aizsūtījuši uz akmens lauztuvēm?
Jā, patiešām. Oligarhi nav rīkojuši ne dumpjus, ne pučus, Saeima nav atlaista. Tomēr runāt par pašreizējo Latviju kā demokrātisku valsti nav iespējams.
Diemžēl mūsu Satversme ir gaužām nepiemērota modernajiem laikiem. Izšķirošo lomu tā atvēlējusi partijām. Pietiek nodibināt partiju, to dāsni sponsorēt, sarīkot graujošu kampaņu, iegūt vairākumu Saeimā, un tu esi valdnieks, jo deputātu rokās nodota visa vara, tie lemj pār valdību, prokuroriem, tiesām utt. Nav vajadzīgs 15.maijs, lai demokrātiju samītu kājām. Tieši tā tās lietiņas darītas aizvadītajos gados. Demokrātija pārvērsta par butaforiju. Visas demokrātiskai valstij svarīgās iestādes darbojas, bet izšķirošie lēmumi top zoodārzā, mākoņos vai kādā piejūras pašvaldībā.
Un, ja vēl izdodas sapirkt avīzes, radio, televīzijas kanālus, tad arī tiesības uz vienīgo absolūto patiesību garantētas. Lai pamēģina kāds oponents iepīkstēties! Viņu nomāks daudzbalsīgs koris. Ja ar to nepietiks, tiesa iznesīs lēmumu par apmelošanu, goda un cieņas aizskaršanu.
Visus minētos pūliņus sekmē demokrātijas trūkums partiju iekšienē, to mazskaitlīgums. Noteicošā loma pieder partijas spicei, kas uztur sakarus ar naudas devējiem. Viņi veido kandidātu sarakstus, ierindas biedru iespējas te kaut ko ietekmēt ir tuvu nullei. Tā panāk, lai par deputātiem kļūtu nevis cilvēki ar mugurkaulu, bet gan mīkstmieši, kam nospļauties par vēlētājiem un viņu interesēm, kam galvenais ir gādāt par to, kas svarīgs viņu saimniekam. Tādus vai ik dienu redzam televizora ekrānā – melīgus, glumus, vīzdegunīgus, divkosīgus bezprincipu tipus, kas grauj politiķa, deputāta un Saeimas prestižu, līdz ar to arī savas valsts un demokrātijas autoritāti. Starp šādiem cilvēkiem meklē arī tos, ko sēdina ministru krēslos un citos atbildīgos amatos. Tāpēc pie mums vissvarīgākajos amatos iekļūst pelēkas viduvējības, viegli manipulējami cilvēciņi, kas nespēj pieņemt patstāvīgus lēmumus.
Kāda nauda valda?
Vēl viens bieži dzirdēts apgalvojums – kāpēc apvainojat turīgus ļaudis? Kapitālismā valda nauda, un citādi nekad nebūs. Ja oligarhiem ir nauda, tad pilnīgi dabiski, ka viņi ir noteicēji pār visu valsts dzīvi.
Jā, patiešām kapitālismā naudas loma ir izšķirošā. Taču jautājuma būtība ir pavisam cita – kāda nauda valda? Ja Latvijas politikā dominētu likumīgā biznesā nopelnīta nauda, politisko partiju sponsori prasītu, lai deputāti nostiprina likumību, veicina konkurenci, lai notiek godīgi konkursi par valsts pasūtījumiem, lai valsts apkaro korupciju, veicina eksportu, vispārējo attīstību. Tas viss sekmētu uzņēmējdarbību, pavērtu ceļu investīcijām, vairotu tautas labklājību un pirktspēju. Un gala rezultātā veicinātu katra uzņēmēja iespējas attīstīt savu kamercdarbību.
Diemžēl lielum lielākā daļa Latvijas uzņēmēju pagaidām nenopelna tik daudz, lai lielus līdzekļus atvēlētu partijām, ietekmētu to politiku. Toties oligarhi var atļauties politikā mest miljoniem latu, jo noziedzīgi veiktas privatizācijas rezultātā savās rokās ir akumulējuši Latvijas apstākļiem milzīgus finansu līdzekļus. Tā nav sagadīšanās, ka Latvijas redzamākie oligarhi ir privatizācijas procesu galvenie veiksminieki, kas pakampuši valsts lielākos, pelnošākos uzņēmumus, pat veselas ražošanas nozares. Pēdējos gados privatizācijas laupījumu papildina nauda, kas no valsts un pašvaldību budžeta izsūknēta, organizējot negodīgus konkursus, apzogot valsts uzņēmumus utt.
Tātad Latvijas politikā valda ne vienkārši nauda, bet noziedzīgām metodēm iegūta nauda. Tieši tāpēc tā atstāj tik graujošu ietekmi uz visu valsts politisko, ekonomisko, garīgo dzīvi.
Oligarhija – tā nav tikai triju vīru patvaļa
Lai mazinātu Prezidenta sākto pārmaiņu nozīmi, tiek apgalvots, ka oligarhi ir tikai trīs cilvēki. Kā gan trīs cilvēki var nozagt valsti, apdraudēt tās nākotni?
Patiesībā oligarhisko režīmu balsta ne tikai trīs zināmie un bieži pieminētie par politiķiem, uzņēmējiem, nacionālajiem buržujiem dēvētie kungi. Ar šo trijotni vienā mezglā saistīti daudzi bijušie premjeri, ministri, deputāti, ierēdņi, vairāku pašreizējo partiju spice, atsevišķi dāsni apmaksāti advokāti, vajadzīgo likumu taisītāji – visi tie, kas nesenā pagātnē pieņēma lēmumus par privatizāciju, ļāva sakuplot korupcijai, izplesties nesodāmības režīmam. Tā ir biznesa un politikas simbioze, nelegāla koalīcija, kas, šķiežot plašus naudas līdzekļu, līdz šim spējusi savās rokās turēt reālo varu neatkarīgi no tā, kādas partijas veidojušas oficiālās valdības. Viņi domāja tikai par savu kabatu, atstājot novārtā valsts ekonomisko attīstību. Viņi visi cits ar citu saistīti, cits no cita atkarīgi. Viņus sargā klusēšanas likums - omerta. Bez šo aprindu atbalsta neviens oligarhs nebūtu kļuvis par tādu, nebūtu pakampis ienesīgākos valsts īpašumus, nebūtu ieguvis miljonus, ko izmest vēlēšanu kampaņās. Tieši šis slānītis ir atbildīgs par valsts novešanu līdz pašreizējam neapskaužamajam stāvoklim, Tautas frontes solījumu, tautas cerību sagraušanu. Diemžēl arī Vienotība, uz ko tika liktas lielas cerības, nespēja iedragāt oligarhiskā režīma varu. Pieļāva ņirgāšanos par pašu sludinātajiem principiem, kompromisu vietā ieslīga dziļā konformismā.
Vai oligarhi var pamest politiku?
Dzirdams priekšlikums – jāpanāk, lai viņi darbojas tikai biznesā, lai nelien politikā. Ar to oligarhu jautājums būšot atrisināts.
Nebūs atrisināts! Viņi nekad nepametīs politiku, viņi vienmēr cīnīsies par varu. Kāpēc? Tāpēc, ka viņus māc bailes. Tās ir bailes no atmaskošanas, noziegumu atklāšanas, saukšanas pie atbildības. Šīs bailes nemitīgi trenc piedalīties politisko kauju laukos, cīnīties par vietu varas kabinetos. Kumoss ir sagrābts, taču, izrādās, tā noturēšana zobos ir vēl mokošāka nekā pakampšana, jo visapkārt milzums sakauto konkurentu, piekrāpto, neapmierināto līdzpilsoņu. Tāpēc vienmēr jābūt zirgā, vienmēr jākontrolē tās iestādes, no kurām atkarīgs viņu liktenis. Tāpēc druskas no zobos ierautā siera gabala jāatmet visādu veidu pakalpiņiem: partiju bosiem, ierēdņiem, advokātiem, tiesnešiem, kas palīdz saglabāt iekarojumus. Tāpēc jāpērk un jāuztur laikraksti, lai arī tie prasa milzīgus izdevumus. Oligarhi ir korupcijas balsts un spēka avots. Jo pērkamāka apkārtējā publika, jo drošāka jušanās.
Bet visvairāk oligarhiem vajadzīgi bezzobaini likumsargi, pērkami tiesneši, regulējami prokurori. Ne velti tik milzīga interese par prokuratūru, tiesām un KNAB. Ne velti tik nožēlojamā veidā tika izbalsots J.Maizītis un vairāki tiesneša amata kandidāti.
Normālā valstī parlamenta deputāti principiāliem tiesnešiem, neatlaidīgiem prokuroriem piešķirtu apbalvojumus un veicinātu viņu darbību. Tādu korupcijas apkarotāju kā J. Strīķi celtu visaugstākajos amatos. Bet kā rīkojas oligarhiem paklausīgo partiju deputāti? Dara visu iespējamo, lai grautu KNAB autoritāti, lai ierobežotu un diskreditētu J.Strīķi un citus aktīvos likumsargus. Tā ir rīcība, kas skaidri liecina, ka oligarhi kopā ar saviem parlamenta pakalpiņiem sargā noziedznieku, koruptantu, nevis sabiedrības intereses. Tā ir prātam neaptverama, absurda situācija, kas iespējama tikai oligarhiskā režīmā.
Kādi ir oligarhu valdīšanas rezultāti? Graujoši! Tas zināms visai sabiedrībai. Nav vajadzības vēlreiz piesaukt labi zināmos skaitļus par mūsu valsts ekonomiku, dzīves līmeni, medicīnu, veselības aprūpi. Latvija stieg aizvien dziļākā grāvī, atpaliek no citām valstīm, slīgst nabadzībā utt., utt.. Valsts attīstības rezultāti nevar būt citādi, ja – teiksim pilnu patiesību! - valda noziedznieki? Kā valsts var plaukt, ja parlamenta vairākums aizstāv koruptantus, nevis to apkarotājus? Kā var mazināties nabadzība, ja turpat vai 20 gadu garumā nekas nav darīts, lai apturētu valsts izlaupīšanu?
Ko darīt ar oligarhiem?
Skan priekšlikums – beidziet vajāt nacionālās buržuāzijas spožākos pārstāvjus, ļaujiet cilvēkiem strādāt! Aizmirstiet pagātni!
Ahā! Visu aizmirst, visu piedot? Ar visiem noziegumiem samierināties? Ļaut, lai salaupītos miljonus slēpj ofšoros? Lai pīpē Kubas cigārus un mierīgi bauda dīkas vecumdienas?
Lai atbildētu uz šiem jautājumiem, vajadzētu parunāt ar tiem tūkstošiem cilvēku, kas palikuši bez darba un iztikas. Vajadzētu uzklausīt tos tūkstošus, kas, Latviju pametuši, iztiku pelna Anglijā un citās valstīs, strādāmi par sētniekiem, sanitāriem, trauku mazgātājiem, lai gan ir beiguši augstskolas. Vajadzētu uzklausīt viņu mājās pamestos tēvus un mātes, viņu bērnus, kas palikuši bez vecāku gādības. Parunāt derētu arī ar tiem lauku ļaudīm, kam atņemta skola, slimnīca, kas bijusi pieietama gadu gadiem turpat pagastā vai rajona centrā. Uzklausīt derētu arī tos par darba ņēmējiem sauktos, kuri nopelna tikai minimālo algu, bet par medicīnu, transportu, bērnu izglītību, pārtiku spiesti maksāt tikpat daudz kā visur citur Eiropā.
Tikai pēc šo ļaužu uzklausīšanas vajadzētu izlemt, ko darīt ar to nacionālo buržuāziju, kura sagrāba ostas, dzelzceļu, uzņēmumus, daļu iznīcināja, otru daļu pārdeva ārzemniekiem, bet naudu noslēpa ofšoros, lai nevajadzētu maksāt nodokļus.
Iespējams, pēc šādas sarunas tiktu iegūta lielāka skaidrība par turpmāko rīcību. Iespējams, nacionālie buržuji paši apjēgtu, ka nacionalizācija vai labprātīga atteikšanās no sagrābtā ir labākais, kas viņus var piemeklēt pašreizējā situācijā. Jo iespējams arī cits variants. Turpinoties pašreizējam valsts kritienam bezdibenī, varam piedzīvot arī tādu sociālo sprādzienu, kad neviens advokāts nevarēs palīdzēt, jo valdīs revolucionārā tiesa un taisnība. Diemžēl Latvijas vēsturē tādu gadījumu nav mazums. Lai nedod dievs līdz tādiem laikiem nonākt vēlreiz.
Kā atjaunot demokrātiju?
Tomēr galvenais jautājums nav par varas atņemšanu trijiem oligarhiem. Galvenais ir radīt tādu valsts pārvaldi, lai nekad neviens naudas maiss nevarētu uzkundzēties visai sabiedrībai. Sākums tam ir V.Zatlera negaidītais lēmums atlaist Saeimu. Daļu sabiedrības tas ir izsitis no bezcerības, vienaldzības miega. Ceru, ka šī sabiedrības daļa kļūs aizvien plašāka, cilvēkiem atvērsies acis, un viņi brīnīsies par savu apmātību, kad ļāvās smadzeņu skalotāju ietekmei un balsoja par oligarhu partijām. V.Zatlera aizstāvētie trīs likumi par naudas varas mazināšanu ir vēl viens ļoti svarīgs solis pareizajā virzienā. Nākamais solis varētu būt bieži pieminētais likums par ofšoriem. Vēl svarīgāks būtu likums par izmaiņām vēlēšanu likumā. Visnopietnākā veidā jāizvērtē iespēja pāriet uz mažoritāro vēlēšanu sistēmu. Diemžēl partijas sevi ir pilnīgi diskreditējušas, kalpodamas oligarhijai, un diezin vai pienāks tādi laiki, kad politiski aktīvie pilsoņi gribēs darboties šādās organizācijās. Mažoritārā vēlēšanu sistēma ļautu politikā iesaistīties bezpartejiskajiem aktīvistiem, palielinātu deputātu atbildību vēlētāju priekšā, mazinot atkarību no partiju bosiem un to sponsoriem.
Taču, šķiet, arī ar to visu būs par maz, lai sastutētu valsti, kas sākusi grīļoties. Vajadzīga vēl pamatīgāka valsts pamatu sakārtošana, tātad Satversmes grozīšana. Diezin vai būs iespējama pāreja no oligarhijas uz demokrātiju, būtiski nemainot visu valsts pārvaldes sistēmu, neieviešot, piemēram, tautas vēlēta Valsts prezidenta institūciju, nepaplašinot tā pilnvaras. Par konkrētām izmaiņām pamatlikumā varētu rakstīt gari un plaši, taču tas ir cita raksta temats. Skaidrs viens - vajadzīgs tāds pamatlikums, kas nostiprinātu demokrātisku valsts pārvaldi, nevienam naudas maisam, nevienai šaurai ļaužu grupiņai neļautu dominēt pār citiem pilsoņiem. Diemžēl pašreizējā Satversme ir kapitulējusi naudas un savtīgu ļaužu priekšā.
Lai radikāli pilnveidotu mūsu konstitūciju, pašreizējā situācijā būtu vajadzīga Satversmes sapulces, nevis tikai jaunas saeimas ievēlēšana. Ja V.Zatlers, izmantodams savus iegūto politisko kapitālu, kopā ar patriotiski noskaņoto Saeimas daļu pašreizējo pusrevolucionāro notikumu gaitu spētu ievirzīt šādā gultnē, tad viņa veikums iegūtu patiešām vēsturisku nozīmi.
Vilis Seleckis
Lasiet vēl -
- Jānis Kučinskis: Pasaulē lielākais ļaundaris – Soross!
- Viesturs Dūle: 'Nesadarbošanās princips'. Piedosim 3A, bet darīsim savu!
- Aleksandrs Sakovskis: Politiskais šovs turpinās vai pa 'oligarhu kapusvētku' pēdām
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
